Pēdējās pāris nedēļas izbaudīju ne tikai atvaļinājumu, bet arī kādu visnotaļ amizantu strīdu internetā. Proti – Satiksmes ministrija paziņoja, ka rosinās noteikt obligātu ķiveru lietošanu elektroskrejriteņu un velosipēdu lietotājiem, tāpēc sākās kaislīgas diskusijas par un pret šādas prasības pieņemšanu.

Ja godīgi, tad man pašam ir pilnīgi vienalga. Principā man ir svarīgi tikai tas, lai, braucot ar velosipēdu, ķiveri ir uzvilkusi mana meita, un to diezgan ērti spēju kontrolēt arī bez izmaiņām likumdošanā. Izsakoties pavisam tieši – diezgan vienalga, kas notiek ar citu velosipēdistu un elektroskūteristu galvām. Manis pēc varat mierīgi savus bērnus bez ķiverēm turpināt vizināt nedrošās veloķerrās.

Bet tie argumenti pret obligātajām ķiverēm brīžam ir mazākais ņirdzīgi. Tātad – šis esot vienkārši nejēdzīgs mikromobilitātes ierobežojums, ar kura palīdzību tiek apkarota velotransporta attīstība. Jo esot pierādīts, ka obligāta ķiveru ieviešana pamanāmi samazina velosipēdistu skaitu. Kāds pat rakstīja, ka “tas ir noziegums”. Es teiktu genocīds, draugi – tas ir genocīds.

Izskanēja arī versijas, ka šo panākusi “BIG ĶIVERE” un drīzumā sekos kāds obligātais valsts ķiveru iepirkums 800 tūkstošu apmērā. Šo tik tiešām izlasīju, nevis izdomāju kā varenu joku.