Režisore Marta Martinsone: es neapprecēšu Eņģeli no “Bafijas”, bet tāda ir dzīve!

Kāds bija tavs bērnu dienu sapnis? Par ko vēlējies kļūt un kāpēc?

Es kādu laiku vēlējos audzēt trušus, vistas, govis un dzīvot laukos. Bet atceros, ka draudzenes mamma par šo sapni pasmīkņāja, liekot noprast, ka tas ir kaut kas, par ko man būtu jākaunas. Pieminu šo faktu, jo gribu uzsvērt, ka par saviem sapņiem nav jākaunas un ka

pieaugušajiem būtu jābūt uzmanīgiem ar to, kā viņi reaģē uz bērnu vēlmēm. Nejaukas piezīmes un teksti “nemaz nedomā” var sagraut ne tikai sapni, bet arī bērna vai jaunieša pašvērtējumu, liekot visu mūžu sevi apšaubīt.

Taču tāds jau apzinātāks sapnis man bija kļūt par rakstnieci un vēlāk arī veidot filmas. Taču filmu veidošana ātri vien no pieaugušo puses tika pasludināta par nereālistisku un finansiāli neizdevīgu sapni. Tāpēc pagāja ļoti ilgs laiks, līdz saņēmos tomēr pamēģināt.

Tava pirmā darba vieta? Cik liela bija alga un ko par to nopirki?

Mans pirmais darbs bija apkopēja. Kopā ar draudzenēm tīrījām biroja telpas, alga bija maza. Un, ja nemaldos, pirmais lielais pirkums bija kopīgi līzingā iegādāties ledusskapi mūsu dzīvoklim.

Šis arī bija pirmais darbs, no kura mani atlaida…

Kāpēc šobrīd dari to, ko dari?

Jo tas ir vistrakākais un vislabākais darbs pasaulē. Tas ir darbs, kurā tu atdzīvini sapņus. Un negribētu darīt neko citu.

Tavuprāt, veiksmīgas karjeras noslēpums ir…?

Neatlaidība, centība un cilvēcība. Lai sasniegtu kaut ko,

ir jāpieņem, ka tu visiem nepatiksi, kas ir ir īpašs izaicinājums jaunām meitenēm, kurām tiek mācīts, ka vienmēr ir jābūt pieklājīgām un jaukām,

savas vajadzības nostādot otrajā vietā. Taču tas arī nenozīmē, ka ir jābūt apzināti nejaukam, nepieklājīgam un nepatīkamam. Neviens sasniegums nav tā vērts, lai kādam apzināti nodarītu pāri.

Vai eksistē arī nesasniedzami mērķi?

Protams! Es nekad neapprecēšu Eņģeli no seriāla “Bafija pret vampīriem”, bet tāda ir dzīve!

Kā esi tikusi pāri sakāvei vai smagai vilšanās sajūtai? Pastāsti kādu pieredzi…

Nekādu universālu padomu nav. No sakāvēm ir jāmācās, un nedrīkst ļaut tām sevi definēt. Un vajag ļaut sev sakāves izsērot - katra projekta neveiksme ir liels emocionāls pārdzīvojums, ko var pielīdzināt smagam zaudējumam.

Jāļauj sev paraudāt, pagulēt, atpūsties, neko nedarīt, sevi pažēlot. Un tad jau var “maukt tālāk”.

Kas stiprina ticību saviem spēkiem?

Kad tiek izdarīts kas tāds, kas pirms tam ir šķitis neiespējams.

Esi emociju vai prāta cilvēks?

Domāju, ka kaut kas pa vidu. Taču darba ziņā bieži mēdzu strādāt intuitīvi, pēc sajūtām vai kādas iekšējas pārliecības, ka tā tam ir jābūt. Tas var būt ļoti kaitinoši kolēģiem, bet diemžēl citādi es neprotu.

Tava miera osta?

Mana gulta un manas grāmatas. Ja es varu ieritināties zem segas ar labu vai ne pārāk labu grāmatu un neko nedarīt, man tā ir paradīze. Tāpat arī kinoteātris. Mirklis, kad zālē izdziest gaisma un tu zini, ka uz pāris stundām būsi citur, ir brīnišķīgs.

Vai tici sapņiem?

Sapņiem īsti nevajag ticēt, vajag darīt.

Vērtības, kuras tu cilvēkos vērtē visaugstāk?

Cilvēkmīlestība, patiesums, dzīvesprieks un humora izjūta.

Tavs dzīves moto vai teiciens, kas vienmēr iedvesmo vai liek saņemties?

Man ir divi citāti, kuri iedvesmo dažādās dzīves situācijās. “Always stay humble and kind” (vienmēr paliec pazemīgs/vienkāršs un laipns) no kantrī dziedātāja Tima Makgrova dziesmas “Humble and Kind”. Kā arī “If a man talks shit, then I owe him nothing” (ja vīrietis par mani runā draņķības, es viņam neko neesmu parādā) no Teilores Sviftas dziesmas “I did something bad”.

Pēdējā labākā grāmata, ko esi izlasījusi, un filma, kura aizkustināja?

Vienu būs grūti izvēlēties. Pēdējā laikā lasīto grāmatu ziņā vēlos izcelt Lorinas Grofas “Gaisma un niknums” un Otesas Mošfegas “Mans atpūtas un relaksācijas gads”. Ar filmām ir vēl grūtāk - bet, ja runājam par tām, kuras mani aizkustinājušas pēdējā laikā, - Mārtina Makdonas “Inišerinas Banšī” un Šarlotes Velsas “Pēc saules”.

Ko tu novēlētu jauniešiem, kuri ir ceļā uz savu sapņu piepildījumu?

Mazāk klausīties tajā, ko saka citi.