Ir mākslinieki, kurus savējie nesaprot. Viens no viņiem ir Pablo Pikaso. Otrajā dzimtenē Francijā viņu nesaprata ilgi un pat ievietoja teroristu sarakstos, atteica pilsonību arī tad, kad gleznotājs faktiski jau bija slavens un pazīstams visā pasaulē. Kāpēc tā notiek, ka mājās ģēniju neatzīst, bet ārvalstīs „nēsā uz rokām“?

Tāpēc, ka šie cilvēki ir ļoti pretrunīgi savā dzīvē, pieprasot uzmanību un atzinību. Tāpēc, ka viņu politiskie un estētiskie uzskati visbiežāk nesakrīt ar masu viedokli. Par viņiem  ģimenes locekļi un paziņas raksta grāmatas, kas visai reti ir slavas dziesmas. Teksti par slavenībām tiek izpirkti skandālu un trokšņainu apgalvojumu dēļ. Pikaso sievas, bērni un mazbērni ir atstājuši mums tekstus, kas nav glaimojoši. Franču gleznotāja Frasuāza Gilota jau 1964. gadā izdeva grāmatu par Pikaso nelāgo attieksmi pret sievietēm, un mazmeita Marina Pikaso (2002) par savu tirānisko vectētiņu, kuram neviens neko nevarēja izdarīt pa prātam. Viņš esot bijis nelietīgs narciss, kuram sievietes iedalītas tikai divās kategorijās: „madonna“ vai „kājslauķis“. Kā saviem tuviniekiem par to atriebās pats Pikaso? Viņš neatstāja testamentu. Panākot ilgus strīdus un kašķus palicēju starpā. Jo vairāk ir mantinieku, jo mazāka iespēja kādam no viņiem ko reāli mantot.

Gerinike

Lai apskatītu „Geriniki“ (1937), kas ir iela izmēra (3,49 x 7,77 m) eļļas glezna, pagājušajā rudenī apmeklēju Madrides karalienes Sofijas modernās mākslas muzeju. Tā ir viena no spēcīgākajām pretkara tēmas gleznām pasaules mākslas vēsturē. Man tā šķita svarīga saistībā ar Ukrainas karu. Glezna „dzīvē“ izrādījās rāmāka, nekā bija veidojušies mani priekšstati par šo darbu no mākslas vēstures grāmatām un albumiem. Taču sāksim no gala.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X