Nespēs radīt mākslas darbu. Pa labi un pa kreisi tiek stāstīts, ka mākslīgais intelekts tūliņ pat pārņemšot, zinātni, žurnālistiku, kultūru un mākslu. Nostāšoties mākslinieku vietā. Šodienas tehnokrātijas panika nedaudz atgādina 80. gadu notikumus Rīgā, kad pavisam oficiāli tika „bangots“ ap jauno „videocentru“, kas ar lielu troksni un patosu toreiz tika „veidots“ Vecrīgā.
Ieceres bija grandiozas, bet neviens no dibinātājiem un „naudas apguvējiem“ tā īsti nesaprata, ar ko noņemas. Esot bijusi „pārliecība“, ka jārada „jauna tipa kultūras iestāde – Rīgas videocentrs“. Tika izstrādāta deklarācija, kuru parakstīja 32 tā laika ietekmīgi kultūras darbinieki, izveidotas telpas un deklarētas grandiozas ambīcijas, kas faktiski bija tukši deklaratīvas. To atbalstīja Latvijas Kinematogrāfistu savienība, Rīgas pilsēta u.c. ietekmīgas institūcijas. Taču neviens nevēlējās atbildēt uz galveno jautājumu – ko tur darīs? Filmēs video produkciju? Kopēs Rīgas Kinostudijas vai LTV darbu, vai kolektīvi skatīsies VHS kasetes (dublēs kinoteātri)? Entuziasti aizrautīgi stāstīja, ka vispirms filmēs un pēc tam kopēs visu kasetēs. Lai gan faktiski izskatījās, ka šo „iestādi“ veido, lai kontrolētu un cenzētu valstī ienākošās ārzemju videokasetes. Viss šis projekts bija grandiozs blefs. Paradoksāli, ka notiekošo toreiz nekomentēja neviens modernās audiovizuālās mākslas speciālists, bet tikai inženieri un kinodarbinieki.