Superstīgu teorija vēsta, ka visumam ir vismaz 10 dimensijas, no kurām lielāko daļu cilvēks nespēj uztvert.
Dimensija ir mērījums, ko fiziķi izmanto, lai raksturotu realitāti. Lūk, piemēram, šīs trīs dimensijas – augstums, platums un dziļums – ir visvieglāk vizualizēt. Horizontālai līnijai ir viena dimensija, jo tai ir tikai garums. Kvadrāts ir divdimensionāls, jo tam ir garums un platums. Ja kvadrātam mēs pievienojam dziļumu, tad iegūstam trīsdimensionālu kubu.
Šīs trīs koordinātes tiek izmantotas, lai noteiktu objektu novietojumu visumā. Tomēr visums nav vienīgā plakne, kurā mēs eksistējam; mēs pastāvam arī laikā, kas ir ceturtā dimensija. Kad esam noskaidrojuši punkta augstumu, garumu, platumu un atrašanās vietu laikā, mums ir instrumenti, kas vajadzīgi, lai iztēlotos punkta esamību visumā.
Superstīgu teorijas piekritēji gan saka, ka pastāv kaut kas vairāk par redzamo visumu. Šī teorija tiecas apvienot divas galvenās teorijas, lai skaidrotu, kā darbojas visums. Šīs teorijas ir vispārīgā relativitāte, kas attiecas uz ļoti lieliem objektiem, un kvantu mehānika, kas savukārt attiecas uz ļoti maziem objektiem. Visumā ar četrām dimensijām šī teorija nav iespējama. Lai tā darbotos, visumam ir jābūt ar 10 vai 11 dimensijām, ieskaitot laiku.