Viena no Žaka Mono institūta paleoģenētiķēm un pētījuma līdzautore Eva Marija Gīgla skaidroja, ka kaķu mirstīgās atliekas ir grūti atrodamas, tāpēc zinātnieki esot sazinājušies ar muzejiem un arheologiem, lūdzot paraugus no viņiem pieejamiem “senajiem kaķiem”. Kopā tika savākti 352 paraugi, no kuriem 209 gadījumos varēja iegūt arī DNS.
Kaķu izcelsme meklējama Antaljā un Senajā Ēģiptē
Kaķu izplatīšanās pasaulē ir cieši saistīta ar cilvēku veidotajiem tirdzniecības ceļiem, jo murrātāji sekoja pārtikai, proti, tur, kur bija “divkājainie”, tur bija graudi un grauzēji. Tātad – maltīte.
Kaķu ģenētikas pētījums liecina, ka mūsdienu peļu junkuru saknes meklējamas divās vietās – mūsdienu Turcijas Antaljas reģionā, no kurienes kaķi esot izplatījušies Eiropā jau ceturtajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Vēl vieni mājas kaķu izcelsmes “radurakstu” pirmsākumi meklējami Senajā Ēģiptē.
Visur, kurp kaķi devās, viņi mijiedarbojās ar vietējiem savvaļas kaķiem, radot jaunas sugas variācijas, turklāt šī mijiedarbība nebija tikai vienvirziena. Gluži kā tirgotāji ceļoja šurpu turpu, to darīja arī kaķi, radot jaunus “gēnu kokteiļus”.
Tā vēl viens pētījuma līdzautors no Oslo Universitātes stāsta, ka seno romiešu ostas pilsētā Berenikē (mūsdienās Medinetelharasa Ēģiptē) atrasto kaķu mirstīgajās atliekās, kas bija vairāk nekā 2000 gadus vecas, tika konstatēta Indijas savvaļas kaķiem raksturīgā DNS.
“Sākotnēji domājām, ka tā ir kļūda, taču atkārtotas pārbaudes liecināja, ka tā tomēr nav. No vienas puses tas ir pat loģiski, jo Berenike bija tieši saistīta ar Indijas okeāna tirdzniecības ceļiem,” skaidroja zinātnieks.