Dominika: man arī diagnosticēja anoreksiju. Bet es eju pretī sapnim!

Jau rakstījām par projekta enerģiskajām mentorēm - tagad laiks pašām sapņu realizētājām, meitenēm, kuras zina, ko vēlas, un centīsies šo sapni sasniegt!

Īsi pastāsti par sevi – kas esi, no kurienes nāc, ko esi līdz šim apguvusi/mācies?

Mani sauc Dominika Granāte, esmu no Rīgas un, sevi definējot vienīgi kā mākslinieci, rudenī mācīšos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 11. klasē, fizikas novirzienā.

Kā dzima sapnis par taviem nākotnes plāniem un mērķiem? Pastāsti, kā šī ideja tev ienāca prātā un kā tu pati tai noticēji.

Vienmēr esmu bijusi radoša. Kad biju maza, lellēm darināju kleitas un zīmēju modes bloknotos. Jaunietes gados nedaudz attālinājos no sapņa, vēlējos stabilāku karjeru par modi, taču sapratu, ka dzīvē jādara tas, ko tu tiešām vēlies. Šo projektu tieši izvēlējos veikt, jo vēlējos saprast, kas mani gaida priekšā un vai tiešām ne tikai vēlos strādāt šajā industrijā, bet arī spēju.

Kāpēc tev ir būtiski, lai šī ideja attīstītos, kāpēc sabiedrībai tas būtu nepieciešams?

Kolekciju veido tērpi, kas katrs reprezentē kādu atkarību, kura apgrūtina jauniešu sabiedrību, no ēšanas traucējumiem un videospēlēm līdz pat narkotikām un seksa atkarībai. Es uzskatu, ka mēs bieži vien aizmirstam par to aizdomāties un sliktāk - neuzskatām to par nopietnu problēmu. Ļoti vēlos, lai katrs skatītājs manā kolekcijā redzētu savu piederību.

Kā nonāci projektā “Beat It”? Ko tev tas nozīmē?

Par programmu “Beat It” man pastāstīja draudzene, kura projektā piedalījās pagājušogad. Jau pirms konkursa izsludināšanas zināju, ka vēlēšos pieteikties. Neskatoties uz to, ka būtu veidojusi savu kolekciju, arī ja nebūtu uzņemta programmā, šis bija mans nepieciešamais grūdiens.

Kādas tev ir attiecības ar mentori? Nosauc būtiskākās lietas, kuras esi jau mācījusies no viņas.

Savu mentori esmu satikusi tikai divreiz, taču viņa man ir liels atbalsts kreatīvi. Kopā mēs “brainstormojam”, un viņa ir palīdzējusi veicināt daudz labu ideju. Indrai ir plaša pieredze šajā jomā, un viņa man ir piemērs.

Mums nevienam dzīve nav bijis rožu dārzs - pastāsti par kādām savas dzīves sāpīgajām pieredzēm, no kurām esi augusi, tapusi stiprāka un sajutusies apņēmības pilna sekot saviem sapņiem.

Kā lielākā daļa 21. gs. meiteņu, arī es esmu saskārusies ar popkultūru un bijusi ietekmēta. Šī gada sākumā man diagnosticēja anoreksiju, kas lika atvērt acis un redzēt, cik lielu daļu dzīves biju zaudējusi šai slimībai, kas mūsdienās skar tik daudzus. Dzīvot ar ēšanas traucējumiem ir diezgan pelēki, tādēļ apsolīju sev padarīt dzīvi interesantāku un iet, sasniegt savus sapņus, nevis veikt drošo, garlaicīgo opciju.

Ko jaunietim būtiski apzināties un ņemt vērā, lai sāktu sekot savam sapnim?

Lai cik klišejiski tas izklausītos, svarīgi saprast, ka nav nekādas garantijas, ka dzīvojam divreiz. Sapņi, kas ir tagad, ir jāpiepilda tagad, jo, ja tos atliks, tie nepiepildīsies. Nav jēgas dzīvot droši, ja var dzīvot, kā tu vēlies, un kalt pats savu laimi.

Kā tu raksturotu šī gadsimta jauniešus?

Mazliet nepacietīgi, taču tajā neesam vainojami vienīgi mēs paši. Mēs dzīvojam sociālo mediju laikā, kad mūsu uzmanības logs ir samazinājies līdz 40 sekunžu videoklipiem vai pat mazāk. Taču ir arī labā puse tehnoloģiju attīstībai – esam kļuvuši kreatīvāki un inovatīvāki, protam risināt problēmas.

Vai esi skolas laikā cietusi no mobinga, līdzcilvēku aizskārumiem, emocionālās vardarbības? Kā skaties uz šo tēmu?

Man ir paveicies, un skolas laikā neesmu saskārusies ar vairāk kā pāris apsaukājumiem un kādu ķīviņu, taču saprotu, cik liela problēma tā ir. Emocionālā vardarbība ietekmē cilvēku uz mūžu, un, manuprāt, mums vajadzētu vairāk pievērst uzmanības tieši bērnu un jauniešu emocionālajiem stāvokļiem un garīgajai veselībai.

Ko tu vēlētos pateikt jauniešiem, kas vēl svārstās par sava sapņa piepildīšanu?

Kā jau teicu, dzīvojam tikai vienreiz un nav jēgas dzīvot stabilu dzīvi, tā ir izdzīvošana. Mēs bieži domājam, ka kāds cits var pildīt savus sapņus, jo viņš ir veiksmīgāks, bagātāks vai kā tamlīdzīgi, bet neviens nav tik īpašs, lai viņš vienīgais nevarētu pildīt savus sapņus.

Kas tu būsi pēc 10 gadiem... uzbur ainu!

Pēc 10 gadiem es joprojām būšu es pati, māksliniece, taču, cerams, vienkārši citviet pasaulē – vai nu kādā modes namā, vai pati savā darbnīcā.