Nevēlas pazaudēt jaunību fabrikās jeb lēto Āzijā ražoto preču ēra tuvojas beigām (16)

Varētu šķist, ka šīm problēmām nav nekādas saistības ar mums. Tomēr, kā vēsta “The Wall Street Journal” (WSJ), tas ietekmēs gan zīmolus, gan to noieta tirgus un patērētājus. Pats galvenais – celsies preču cenas.

Āzija ir galvenais lētu plaša lietojuma ikdienas preču ražošanas centrs, kas tiek pārdotas teju ikvienā veikalā visā pasaulē. Tomēr šajā reģionā pieaug problēma – Āzijas jaunieši nevēlas strādāt rūpnīcās un fabrikās. Tieši lētais darbaspēks Āzijā pēdējās trīs desmitgades ļāva patērētājiem visā pasaulē baudīt lētu un plašu šo preču sortimentu.

Pēc Vjetnamā esošās apģērbu fabrikas “UnAvailable” līdzdibinātāja Pola Norisa teiktā, strādājošie vecumā no 20 līdz 30 gadiem ir galvenais šīs nozares darbaspēks. Iepriekš jaunieši pat pameta mācības, lai varētu strādāt šajā ražotnē. Kāds no jauniešiem strādā vairākus gadus, bet cits pamet darbu pēc neilga laika. Uzņēmējs cer, ka darba apstākļu uzlabošana spēs mazināt darbinieku mainību un jauniešu aizplūšanu.

“Neviena valsts pasaulē jums vairs nedos to, ko jums gribētos. Cilvēkiem un zīmoliem nāksies pielāgoties un mainīt savus paradumus,” teica Noriss.

Šādu stratēģiju piekopj arī citas ražotnes. Fabriku īpašnieki cenšas ne tikai uzlabot darba apstākļus, bet arī palielināt algas, nodrošināt ēdināšanu, un palīdz darbiniekiem ar bērniem vieglāk tikt pie vietas bērnudārzā.

Šīs tendences sekas izjūt lielie zīmoli. Rotaļlietu ražotājs “Hasbro” šogad paziņoja, ka darbaspēka trūkums Ķīnā un Vjetnamā ir galvenais iemesls, kādēļ uzņēmuma ražotajām precēm kāpušas cenas. Leļļu Bārbiju ražotājs “Mattel”, kam ir liela ražošanas bāze Āzijā, arī saskāries ar lielu izdevumu pieaugumu darbiniekiem. Abas kompānijas ir cēlušas produktu cenas.

“Nike”, kas lielāko daļu apavu ražo Āzijā, jūnijā paziņoja, ka kompānijas produkcijas cena pieaugusi, jo augušas izmaksas par darbaspēku Āzijā.

Demogrāfiskā situācija

1990. gados Ķīna un virkne citu Āzijas valstu kļuva par nozīmīgu pasaules ekonomikas daļu, pārvēršot nabadzīgo zemnieku nācijas par rūpniecības dzinējspēku. Pateicoties tam, strauji kļuva lētākas ilgstošas lietošanas preces, piemēram, lielā sadzīves tehnika vai mēbeles.

Tomēr paaudžu maiņa vieš savas korekcijas šajā sistēmā, pie kā pieradusi visa pasaule. Jaunieši, kuri ir tālredzīgāki par saviem vecākiem un novēro dažādus dzīves modeļus sociālajos tīklos, vairs nevēlas ierobežot savu dzīvi ar četrām sienām darbavietā fabrikā par niecīgu samaksu.

Būtiskas problēmas rada arī demogrāfiskās pārmaiņas. Jaunieši Āzijā arvien mazāk domā par bērniem. Turklāt ģimenes pieaugums vidēji notiek vēlāk nekā vecākiem. Tieši tādēļ liela daļa jauniešu neredz nepieciešamību nodrošināt sev stabilu ienākumu avotu līdz 30 gadu vecumam. Veiksmīgā pakalpojumu sfēra ir laba alternatīva – jaunieši var strādāt par pārdevējiem veikalos vai administratoriem viesnīcās, strādāt mazāk smagu darbu un saņemt par to vairāk.

Īpaši asa problēma ir Ķīnā. Tur jūnijā bez darba bija 21% jauniešu. Un tas – neraugoties uz darbaspēka trūkumu rūpnīcās. Starptautiskās kompānijas sākušas pārcelt ražotnes no Ķīnas uz Malaiziju, Indonēziju, Vjetnamu un Indiju, tomēr arī tur rūpnīcu vadītāji sūdzas par jauniešu nevēlēšanos strādāt ražošanā.

Pēc ANO Starptautiskās darba organizācijas datiem, rūpnīcās Vjetnamā kopš 2011. gada vidējā alga ir augusi vairāk nekā divas reizes, un pašlaik tie ir vidēji 320 dolāri (290 eiro) mēnesī. Ķīnā šis rādītājs no 2012. gada ir 122%.

Daudzi rūpnīcu bijušie darbinieki atzīst, ka būtu pat gatavi saņemt mazāku algu. Taču – viņi vēlas būt paši sev priekšnieki, piemēram, piegādājot ēdienu vai strādāt par taksometru vadītājiem, galvenais nebūt pastāvīga spiediena un stresa apstākļos.

Rūpnīcu pārcelšanas grūtības

Pašlaik vairs nav vienkārši “pārcelt ražošanu uz lētākām valstīm”. Āfrikā un Dienvidāzijā, kur ir potenciāli daudz brīvā darbaspēka, var saskarties ar lielu politisko nestabilitāti, labas infrastruktūras trūkumu un mazpieredzējušiem darbiniekiem.

Apģērbu ražotāji, kuri izvēlējās pārcelt ražotnes uz Mjanmu un Etiopiju, saskaras ar ražošanas problēmām nemieru un kara dēļ. Agrāk varēja paļauties arī uz Bangladešu, taču tagad valsts noteikusi ļoti stingru tirdzniecības politiku, lai tiktu galā ar pārslogoto ostu problēmu.

Patiecoties lielajam iedzīvotāju skaitam Indijā, ražotāji to izvēlas kā Ķīnas alternatīvu, tomēr arī tur jaunieši ne īpaši izvēlas strādāt fabrikās. Tā vietā jaunieši labprāt paliek laukos un dzīvo ar valsts pabalstu, vai arī piepelnās lielajās pilsētās. Viens no iemesliem – jaunieši īpaši nevēlas dzīvot rūpnīcu kopmītnēs. Tikmēr pieredzējušāki inženieri pamet savas darbavietas, meklējot izaugsmi IT sfērā.

Jauniešu trūkums prasa uzņēmumiem ieguldīt daudz līdzekļu procesu automatizācijā. Tomēr arī šeit problēmas – trūkst cilvēku, kuri varētu pārvaldīt sarežģītās sistēmas.

Tāpēc ražotāji meklē iespējas, kā tomēr piesaistīt vairāk strādājošo – finansējot izglītības programmas, izvietojot rūpnīcas lauku rajonos. Taču – šeit mīnuss ir lielais attālums līdz ostām un loģistikas centriem.

Mēbeļu kompānijas “Acacia Woodcaft” vadītāja Kristīna Čena norāda, ka kompānijas ražotne iepriekš bija Ķīnā, taču tagad ražošana pārcelta uz Vjetnamas lauku rajonu. Viņa atteicās no iespējas izveidot rūpnīcu Hošiminas industriālajā rajonā, ņemot vērā citu uzņēmēju pieredzi ar nebeidzamu darbinieku maiņu un vajadzību nemitīgi celt algas.

Čena atklāja, ka tagad viņas fabrikā, kas piegādā mēbeles ASV, strādā cilvēki vecumā no 40 līdz 50 gadiem, un daļa no viņiem nemāk lasīt, tādēļ darbu nepieciešams ierādīt pašai un detalizēti izstāstīt. Šie darbinieki gan ir stabila vērtība. Viņa norāda, ka ciena jauniešus, kuri māk lasīt, un vēlas, lai jaunieši vairāk iesaistītos dažādu lēmumu pieņemšanā.

2001. gadā “Nike” paziņoja, ka vairāk nekā 80% uzņēmuma fabriku atradās Āzijā. Tolaik tipiskajam darbiniekam bija 22 gadi, viņš vai viņa nebija laulībā un bija audzis lauku saimniecībā.

Šodienas vidējais “Nike” rūpnīcas darbinieks Ķīnā ir 40 gadus vecs, bet Vjetnamā – 31 gadu vecs. Iemesls – ātrā Āzijas sabiedrības novecošanās.

“Nike” partneris “Maxport Limited Vietnam”, kas darbojas kopš 1995. gada, pēdējā laikā ir novērojis konkurenci par darbiniekiem. “Maxport” rūpnīcām ir lieli logi, tajās ir izvietoti dažādi augi, kā arī tiek īstenota jauniešu sagatavošanas programma. Tomēr tas ne pārāk palīdz. Skolu absolventu apmācības programmu nācās slēgt, jo pēc tās pabeigšanas darbā palika vien nedaudz cilvēku. Tagad aptuveni 90% “Maxport” darbinieku ir vecāki par 30 gadiem.

Pēc Taizemes nodarbinātības kompānijas “JacksonGrant” direktora Ričarda Džeksona teiktā, “fabrikām ir vai nu jāmaksā vairāk par prasmēm, vai arī kaut kas jāupurē”.

Jaunieši no jaunattīstības valstīm, kas agrāk aktīvi devās strādāt uz ražotnēm, tagad arvien vairāk strādā citās nozarēs, piemēram, palīdz vecākiem cilvēkiem attīstītajās valstīs. Pēc fabriku bijušo darbinieku teiktā, palīdzēt sirmgalvjiem attīstītajās valstīs ir daudz izdevīgāk, jo “neviens neelpo viņiem pakausī un priekšnieks neprasa strādāt arvien ātrāk un vairāk”.