Koučs Rita Majore: atzīt sakāvi - to es nebiju gatava piedzīvot!

Kāds bija Tavs bērnu dienu sapnis? Par ko vēlējies kļūt un kāpēc?

Pabeidzot bērnudārzu, diplomā rakstīts, ka būšu saldējuma pārdevēja.. Taču man laikam nebija tāds bērnu dienu sapnis. Man padevās daudz kas, līdz ar to profesionālā izvēle pirms augstskolas bija diezgan mokoša.

Tava pirmā darba vieta? Cik liela bija alga un ko par to nopirki?

Pirmā darba vieta bija auklītes darbs pie radiem pāris mēnešu garumā. Tur nopelnīju kabatas naudai paralēli studiju stipendijai.

Kāpēc Tu šobrīd dari to, ko dari?

Vairāk kā desmit gadu garumā strādājot personāla atlasē, redzēju plaisu starp to, ko darba devēji meklē topošajos darbiniekos un darba meklētāju prasmēm un spēju sevi labi prezentēt. Vairumam cilvēku, ko esmu intervējusi, nav skaidrības par savām stiprajām pusēm, kompetencēm, kas būtu noderīgas darba devējam, nav ideju, kādā virzienā viņi vēlas redzēt savu izaugsmi - būtiski aspekti, ko darba devēji izvērtē, stratēģiski veidojot savas komandas, tāpēc sapratu, ka manas zināšanas un pieredze daudziem var palīdzēt kļūt apzinātākiem par saviem resursiem un interesēm, kā arī veiksmīgāk iegūt vēlamo darbu. Tas ir mans dzinējspēks, jo redzu tiešu pielietojumu manām prasmēm un pieredzei, kā arī lielu gandarījumu par klientu jauniegūtu spēju pārliecinošāk virzīties sev vēlamajā virzienā.

Tavuprāt, veiksmīgas karjeras noslēpums ir…?

Veiksmīga karjera, manuprāt, ir kad redzi savu stipro pušu un kompetenču realizēšanos jomā, kas pašam personīgi vai sabiedrībai ir nozīmīgas, līdz ar to indivīdam sniedz nesalīdzināmi lielāku gandarījumu un jēgas sajūtu.

Vai eksistē arī nesasniedzami mērķi?

Par mērķiem – uzskatu, ka mērķiem ir jābūt lieliem, garšīgiem, jo tie sniedz gan orientierus savai ilgtermiņa virzībai, gan motivāciju uzdrīkstēties un pārvarēt šķēršļus ceļā uz tiem. Man ļoti patīk Tony Robbins atziņa, ka vēl svarīgāk par to, ka tu sasniedz savus izvirzītos mērķus ir tas, par kādu cilvēku esi kļuvis ceļā uz mērķi. Tāpēc – izvirziet sev lielus, pārdrošus, ambiciozus mērķus, sadaliet tos mazos, pārskatāmos soļos un pat, ja lielo mērķi sasniegt neizdosies, tu tāpat būsi ticis tālāk, nekā cilvēki bez šādiem mērķiem un būsi pilnveidojies kā personība un kopumā kļuvis par labāku, viedāku cilvēku.

Kā esi tikusi pāri sakāvei vai smagai vilšanās sajūtai? Pastāsti kādu pieredzi...

Ģimenē esmu vecākais bērns un ambīcijas, vēlme sevi pierādīt bijušas man klātesošas, cik vien sevi atceros. Agri gribēju kļūt pieaugusi, gūt atzinību visā, ko daru. Tā īsi pēc maģistra studiju uzsākšanas sāku darbu personāla vadībā vadošā, starptautiskā viesnīcu  ķēdē un biju tik aktīva, darbīga un pašpārliecināta, ka pēc pāris mēnešiem saņēmu piedāvājumu vadīt personāla nodaļu un veidot un pārraudzīt personāla procesus 450 darbinieku lielam, starptautiskam kolektīvam. Lieki teikt, ka pāris mēneši šajā uzņēmumā bija mana pirmā praktiskā pieredze personāla vadībā bez teorētiskajām augstskolā iegūtajām zināšanām. Taču, kad nāca piedāvājums, man likās, ka šāda iespēja otrreiz vairs nenāks, tāpēc man tā noteikti ir jāizmanto. Man bija 22 gadi un es nokļuvu uzņēmuma augstākās vadības komandā. Tas bija visgrūtākais un visvairāk skolojošais gads manā dzīvē, stresa līmenis un atbildība bija nesamērīgi augsts manām kompetencēm un pieredzei. Es izturēju un ļoti augu gan savās kompetencēs, gan personības briedumā, bet otrreiz tik negatavai uzņemties šādu atbildību es vairs nevēlos. Taču vilšanās sajūta bija par to, ka ilgstoši jutu, ka man šis ir par grūtu un es labprāt atgrieztos pie iepriekšējiem pienākumiem, taču atzīt sev un citiem, ka es nevaru vai negribu pildīt uzticētos pienākumus, tādējādi atzīstot sakāvi - to es nebiju gatava piedzīvot. Tāpēc neiestājos par to, kas iespējams manai mentālajai veselībai būtu bijis labāk.

Kas stiprina ticību saviem spēkiem?

Es uzskatu, ka pārliecību par sevi rada paveiktie darbi, panākumi, klientu atgriezeniskā saite. Tas, ko pirms tam neesi mācējis vai varējis un tagad vari. Tas stiprina pārliecību, ka arī jaunās un līdz šim nezināmās situācijās es tikšu galā.

Esi emociju vai prāta cilvēks?

Es teiktu – pusi uz pusi. Man ir svarīgi loģiski un efektīvi pieiet lietām, taču tikpat svarīgi arī ieklausīties savās sajūtās un darīt saskaņā ar to, kā es jūtos.

Tava miera osta?

Tūrkalnē pie māsas kopīgās pastaigās pa Latvijas lauku pļavām un laikā, ko pavadu kopā ar savu plašo ģimeni.

Vai Tu tici sapņiem?

Es ticu, ka sapņi ir nepieciešami, lai mēs ieraudzītu lielāku jēgu un kontekstu ikdienas dzīvei.

Vērtības, kuras Tu cilvēkos vērtē visaugstāk?

Sirsnība, patiesums, atvērtība, lojalitāte.

Tavs dzīves moto vai teiciens, kas vienmēr iedvesmo vai liek saņemties?

Mani ļoti motivē Henrija Forda teiciens “Vai tu domā, ka to var izdarīt vai nevar, tev ir taisnība.”

Pēdējā labākā grāmata, ko esi izlasījusi, un filma, kura aizkustināja?

Grāmata – Stefānija Štāla “Iekšējais bērns meklē mājas” un jaunā Avatars filma.

Ko tu novēlētu jauniešiem, kuri ir ceļā uz savu sapņu piepildījumu?

Nemēģiniet visu vienmēr paveikt paši. Izvirziet lielu, skaistu sapni, kas jūs personīgi uzrunā, identificējiet pirmos soļus, kas jāsper un aizvien meklējiet atbalsta iespējas jomām, kurās paši vēl nejūtaties droši. Atbalsts var būt dažāds –sarunas ar savas jomas profesionāļiem, ģimenes locekļi, kas specializējas kādā jomā, kādas nevalstiskās organizācijas, biznesa inkubatori, grāmatas, vebināri, jomu speciālistu sociālo tīklu kanāli. Nepaliekot vienam ar visiem jautājumiem un neskaidrībām, izmantojot zinošu cilvēku atbalstu lietas var izdarīt būtiski ātrāk un ar mazāk kritieniem ceļā uz savu mērķi.