Amanda: Troks voi nu Rogovkys!

Jau rakstījām par projekta enerģiskajām mentorēm. Tagad laiks pašām sapņu realizētājām, meitenēm, kuras zina, ko vēlas, un centīsies šo sapni sasniegt!

Pastāsti īsi par sevi, kas Tu esi, no kurienes nāc, ko esi līdz šim mācījusies un apguvusi?

Mani sauc Amanda Ludborža, man ir 16 gadi, un es esmu uzaugusi mazā ciematā Rogovkā, tautā bieži mēdz teikt “Troks voi nu Rogovkys”. Mans zinību ceļš sākās Nautrēnu vidusskolā, taču šobrīd turpinu mācības Rēzeknes Valsts 1.ģimnāzijas 11.klasē.

Kā dzima sapnis par Taviem nākotnes plāniem un mērķiem? Pastāsti, kā šī ideja Tev ienāca prātā un kā Tu pati tai noticēji?

Manī vienmēr ir dzīvojusi spēcīga interese par vēsturi, taču tikai pirms 4 gadiem pirmo reizi uzzināju, ka Rogovkā esošā veikala ēka ir daļa no deviņiem muižnieka Nikolaja Paulina-Rozenšilda celtiem krogiem, kas bija nozīmīgas vietas cilvēkiem, kas 19.gs. mēroja divu nedēļu garu ceļu uz Rīgu. Vēlāk sapratu, ka tik daudzi apkārtējie iedzīvotāji pat nenojauš par spēcīgo un raibo vēsturi, kas vijas mums visapkārt. Nolēmu veidot ekspozīciju, kas atrastos veikalā - bieži apmeklētā vietā, jo katram iedzīvotājam ir jāzina par savas dzimtās puses vēsturi.

Kāpēc Tev ir būtiski, lai šī ideja attīstītos, kāpēc sabiedrībai tas būtu nepieciešams?

Dzīvojot pasaulē, kas tik strauji attīstās, mēs mēdzam aizmirst par mūsu saknēm  un vēsturi, kas mājo mums visapkārt. Ar šo ekspozīciju vēlos vēsturi nest pie ik katra iedzīvotāja, jo tik daudzi nodzīvo vienā vietā visu mūžu, pat nezinot par to, cik notikumiem un stāstiem bagāta ir mūsu tauta.

Kā nonāci projektā “Beat It”? Ko Tev tas nozīmē?

Uzskatu, ka dzīvē ir jāizmanto ik katra dotā iespēja augt un attīstīties. Pieteicos projektā Beat It, jo zināju, ka atbalstošā vadība un motivētās meitenes ir vajadzīgais atspēriena punkts, lai es varētu sākt sava mērķa piepildīšanu.

Kādas Tev ir attiecības ar mentori? Nosauc būtiskākās lietas, kuras esi jau mācījusies no viņas.

Man ir ļoti paveicies ar atbalstošu un profesionālu mentori. Ingūna ar pieredzes bagāto piemēru spēj mani motivēt iet tālāk un izkāpt no manas komforta zonas. Ekspozīcijas dizainēšana man ir kas jauns, taču mentore ļauj uz šo šķietami sarežģīto procesu paskatīties vienkāršākā un izprotamākā leņķī. Esmu pateicīga par jauniegūto zināšanu krājumu.

Mums nevienam dzīve nav bijis rožu dārzs - pastāsti par kādām savas dzīves sāpīgajām pieredzēm, no kurām esi augusi, tapusi stiprāka un sajutusies apņēmības pilna sekot saviem sapņiem.

Visgrūtāk laikam ir tikt galā ar atraidījumu, man vienmēr ir gribējies būt visur un darīt visu, tādēļ ir bijis grūti sadzīvot ar to, ka mani nepieņem kādā projektā, pasākumā vai komandā. Taču laika gaitā esmu sapratusi, ka ne vienmēr es esmu tas cilvēks, ko vadība meklē, un iespējams tas, ka es kaut kur netieku, man var nākt tikai par labu.

Ko jaunietim būtiski apzināties un ņemt vērā, lai sāktu sekot savam sapnim?

Sapņu sasniegšana var likties baisa, prātā sēž doma “Tev nekas nesanāks, tu sevi apkaunosi!”. Taču patiesībā, lai sāktu sekot saviem sapņiem ir vienkārši jāpārkāpj sev, savam ego un jābeidz klausīties apkārtējo šaubās. Galvenais dzīvē ir nebaidīties un darīt to, kas tevi uzlādē!

Kā Tu raksturotu šī gadsimta jauniešus?

Mūsdienu jaunieši ir atvērti, tie nebaidās iet, darīt un likt savai balsij tik sadzirdētai lielajā pasaulē. Katrs cilvēks ir indivīds un jaunā paaudze to spilgti parāda ne tikai savā ārējā izskatā, bet arī sasniegumos un lielajās idejās.

Vai Tu esi skolas laikā cietusi no mobinga, līdzcilvēku aizskārumiem, emocionālās vardarbības? Kā skaties uz šo tēmu?

Mobings nebūtu jānormalizē, taču uzskatu, ka ik katrs skolēns ir saskāries ar kāda veida apsmiešanu vai aizskaršanu. Skolā saskāros ar vecāka gada gājuma skolotāju, kurai šķietami nepatika nekas, ko es teicu, viedokļu nesaprašanās un spēcīga savu uzskatu uzspiešana uz skolēniem parasti noveda līdz tam, ka mācību grāmata stundas laikā pat netika pacelta un vienīgais, kas tika cilāts bija viņas ideoloģiskā nostāja. Ar laiku skolas biedri uzķēra, ka mani uzskati krasi atšķiras no šīs skolotājas, un reizēm arī tādēļ manas domas tika izsmietas.

Ko Tu vēlētos pateikt jauniešiem, kas vēl svārstās par sava sapņa piepildīšanu?

Mūsu dzīvēs jau tā pietrūkst laika, vai tiešām tu vēlies pavadīt savu atlikušo dzīvi prātojot kā būtu bijis?

Kas Tu būsi pēc 10 gadiem... uzbur ainu!

Pēc 10 gadiem es atradīšos uz lielas skatuves, mani vēros simtiem cilvēku, es būšu laimīga. Ik katrs mans rīts sāksies ar gandarījumu, ka varu darīt to, ko patiešām mīlu.