Eiropā šobrīd trūkst 5,15 miljonu litru plazmas, vēstīja "Plasma Protein Therapeutics Association" (PPTA) prezidente Anita Brikmane.
Eiropas slimnīcās novērots būtisks asins plazmas deficīts
Plazma ir vitāli svarīga cilvēka asiņu sastāvdaļa - tā satur dzīvībai nozīmīgas olbaltumvielas un antivielas. To var iegūt nevis laboratorijā, bet gan tikai, pateicoties donoru izpratnei, atsaucībai un patiesajai vēlmei palīdzēt līdzcilvēkiem, kuriem šis asins plazmas ziedojums var nozīmēt dzīvību, uzsvēra Brikmane.
Brikmane skaidroja, ka brīdī, kad plazma no donora ir iegūta, to apstrādā ar frakcionēšanas metodi, lai varētu izmantot terapijās cilvēkiem ar dažādām slimībām, kas bieži vien ir iegūtas ģenētiski, kā arī citās veselības problēmu situācijās. Piemēram, cilvēkiem ar asinsreces traucējumiem, kā tas ir hemofilijas pacientiem, cilvēkiem ar imūndeficīta slimībām, neiroloģiskiem traucējumiem un ģenētiskām plaušu un aknu slimībām.
No plazmas radītie preparāti tiek izmantoti arī trakumsērgas un stingumkrampju ārstēšanai, tie var būt noderīgi arī cilvēkiem pēc orgānu transplantācijas vai kuriem tiek veikta nieru dialīze.
Tieši plazmas preparāts tiek ievadīts arī, ja grūtniecei ir asins grupu nesaderība ar viņas nedzimušo bērnu - bez šī profilaktiskā pasākuma, bērnam piedzimstot, var būt nopietnas veselības problēmas vai pat iestāties nāve. Tāpat albumīnu, kas ir viens no svarīgākajiem plazmas proteīniem, lieto arī šoka un dažādu traumu ārstēšanā.
Lai gan primāri no plazmas rada medikamentus retu slimību ārstēšanai, plazma medicīnā ir izmantojama plašā mērogā. Nepieciešamība pēc terapijām, kurās izmantota plazma, pasaulē turpina pieaugt - jo arvien uzlabojas slimību diagnostika, palielinās cilvēku dzīvildze, kā arī joprojām tiek noteiktas jaunas indikācijas plazmas terapiju izmantošanai. Turklāt, jo vairāk tiks ziedota plazma, jo lielāka sabiedrības daļa - ne tikai cilvēki ar retām saslimšanām - gūs labumu no tās radītajiem preparātiem un terapijām, uzsvēra Brikmane.
Eiropā šobrīd ir 5,15 miljonu litru plazmas deficīta.
Lai spētu nodrošināt savus pacientus ar šiem dzīvībai svarīgajiem plazmas preparātiem, Eiropa importē plazmu - 40% plazmas tiek iepirkta no ASV, kas ir pasaulē lielākais plazmas savācējs.
Pastāvošais plazmas deficīts skaidrojams gan ar to, ka sabiedrība nav pietiekami informēta par plazmas ziedošanas nozīmību, gan ar to, ka tikai dažās Eiropas valstīs plazmas ievākšanā līdzdarbojas kā valsts, tā privātais sektors. Eiropas Savienības (ES) valstis mēģina būtiski palielināt asins plazmas ziedošanas apjomus, tomēr panākumi nav ievērojami, jo ir tikai dažas valstis, kurās arī privātajam sektoram ir atļauts savākt plazmu par fiksētas likmes kompensāciju - Vācija, Austrija, Čehija un Ungārija. Šīs arī ir valstis, kas saviem pilsoņiem spēj nodrošināt nepieciešamo daudzumu plazmas preparātu, turklāt pat var to eksportēt, palīdzot citām valstīm, norādīja Brikmane.
Minētajās četrās ES valstīs, kas spēj pašas sevi nodrošināt ar plazmu, ir regulējums, kas ļauj to ievākt ne tikai valsts iestādēm, bet arī privātajam sektoram. Tā tas ir arī Ukrainā, kur veiksmīgi neilgi pirms Krievijas iebrukuma - 2019.gadā - tika izveidoti privātie plazmas savākšanas centri un uzcelta frakcionēšanas rūpnīca. Rezultātā tagad, karadarbības laikā, Ukraina ar plazmas produktiem spēj apgādāt gan savu valsti un armiju (ar albumīnu), gan šos produktus eksportēt.
PPTA vērtējumā, ja vairāk Eiropas valstu pieļautu valsts un privātā sektora līdzāspastāvēšanu šajā jomā, tas būtu ilgtermiņa risinājums Eiropas plazmas deficīta novēršanai. Paraugs publiskā un privātā sektora partnerībai ir ieviests Ēģiptē, kur PPTA dalībkompānija ir sadarbojusies ar Ēģiptes valdību, lai izveidotu plazmas savākšanas centrus un arī uzbūvētu frakcionēšanas rūpnīcu. Visi medikamenti, kas iegūti no Ēģiptē savāktās plazmas, nonāks Ēģiptes pacientiem.
Šobrīd ES līmenī tiek izstrādāta jauna regula par cilvēka izcelsmes vielām - "Substances of Human Origin" (SoHO). Tas ir veids, kā var nozīmīgi un ilgtermiņā veicināt plazmas ievākšanu visā Eiropā. PPTA uzskata, ka jaunajam regulējumam ir jābūt pārdomātam un vienlaikus tādam, lai katra ES dalībvalsts varētu īstenot tādu sistēmu, kas konkrētajai valstij atbilst vislabāk.