Tikmēr “The Guardian” rakstā “Kaunpilnais Nikolā Sarkozī nonācis zem krustugunīm par atbalstu Putinam” citē bijušā Igaunijas prezidenta Tomasa Hendriksa Ilvesa tvītu: “Pēc viņa paša [Sarkozī – red.] 2008. gada Gruzijas "miera plāna", kuru viņš pats mēnesi vēlāk izgāza, lai atjaunotu ES un Krievijas sadarbības līgumu, viņš ir Francijas viltīgākais pēckara ārpolitikas prezidents. Krievijai kā ellei pārdevies. Kāpēc uztvert šo klaunu nopietni?”
Arī NATO amatpersona krievus iepriecināja ar līdzīgiem izteikumiem. Proti, Jensens paziņoja, ka Ukrainu varētu uzņemt NATO, ja tā Krievijai atdotu okupētās teritorijas. Šis paziņojums izraisīja milzīgu Ukrainas sašutumu, un Jensens pēc tam atzina, ka viņa izteikumi “bija kļūda”. Taču kaitējums jau bija nodarīts.
Par Jensena vārdiem raidījumā “60 minūtes” reflektēja arī Krievijas Ārlietu ministrijas preses pārstāve Marija Zaharova, uzsverot, cik sašķelti patiesībā esot Rietumi.
Lukašenko un Ziemeļkoreja
Propagandisti ar ārlietu ministru Sergeju Lavrovu priekšgalā iecerējuši atkal Rietumiem padraudēt ar kodolkaru, tomēr šoreiz uzsvērti pašmāju sabiedrības nomierināšanai un uzmundrināšanai, lai parādītu, ka “mēs joprojām esam vareni”. Krievi aktīvi propagandē Lavrova teikto intervijā žurnālam “International Affairs”, ka “atturēšanas kontekstā kodolieroču glabāšana šobrīd ir vienīgā iespējamā reakcija uz noteiktiem būtiskiem ārējiem valsts drošības apdraudējumiem. Notikumi Ukrainā un ap to ir apstiprinājuši, ka mūsu bažas ir pamatotas. Atgādināšu, ka NATO – organizācija, kas sevi pasludinājusi par kodolaliansi – ir rupji pārkāpusi drošības principu un koncentrējas uz Krievijas “stratēģisko sakāvi”. Kolektīvie Rietumi ir izmantojuši mūsu piespiedu atbildes darbības, kas izstrādātas, lai aizsargātu mūsu ārējo drošību, kā ieganstu, lai pārietu uz sīvu konfrontāciju, kas ietver virkni hibrīdkara līdzekļu”.