Nešaubos, daudzi man piekritīs – Viesturdārzs ir viens no Rīgas brīnišķīgākajiem parkiem. Tur Ziemeļnieks bija iemīlējies un piekusis. To Virza apdziedājis, un Bārda tur klīdis. Tur pīles ir un dziesmusvētki. Tā malā triumfa arka, izbijusi ateja, kas nu apdzīvojams nams. Tur vēl īpaša skola, skalu būdas, teniss, Leopardi. Taču cilvēki tur un vēsture, jēziņ, kāda vēsture un aizjūras koki! Kas tikai vēl ne. Es nevarēju atturēties un satikos ar diviem kungiem, kas principā Viesturdārzā dzimuši un auguši. Pastaigājām, pastāstīja brīnumu lietas. Vienā parka malā prieks un laime, otrā – traģēdija. Pa vidu vesela dzīve. Lūdzu, te stāsts, kura nosaukums varētu būt arī, teiksim, “Ko tu vēl nezināji par vecāko Rīgas parku”.

Reiz pirms miljons gadiem, kad stāsti par koronavīrusa pandēmiju šķistu gatavais Dekamerons, bet Vecgada vakarā televizorā visus vēl priecēja plašās kaimiņvalsts prezidenta uzruna, ar kaimiņonkuli Mārtiņu, pīpodami pagalmā, izlēmām, ka jāuztaisa rakstiņš par Pētersalas ielas rajonu. Viņš tur pirms tūkstoš gadiem bija dzimis, audzis un visādi citādi izpildījies, savukārt es jau biju ievingrinājis roku Rīgas rajonu un ielu tēlainā aprakstīšanā. Sacīts, darīts. Satikām Mārtiņa brāli Eināru, savaņģojām fotogrāfu un rudenīgā svētdienas pēcpusdienā dažās stundās krustu šķērsu izšuvām visu rajonu. Rezultāts bija labāks, nekā gaidīts. Abi kungi bija piedzīvojuši lietas un prata par tām pastāstīt. Es savukārt pratu to visu sastiķēt kopā tekstā, kamēr fotogrāfs prata stāstu vizualizēt.

Lūk, tāpēc vairākus gadus vēlāk nolēmām līdzīgā veidā ķerties klāt Viestura dārzam jeb Dziesmu svētku parkam vai vienkārši Viesturdārzam. Pirmkārt tāpēc, ka tas ir mans mīļākais Rīgas parks, otrkārt – abiem kungiem atkal bija ko pastāstīt. Kā jau rakstīju iepriekš – sausus vēsturiskus faktus vislabāk papildina to cilvēku stāsti, kas piedalījušies vai bijuši klāt šīs vēstures tapšanā. Šajā gadījumā – tiku pie brīnišķīgas iespējas Viesturdārzu ieraudzīt cilvēku acīm, kas tur dauzījušies krietnu daļu savas jaunības padomijā.