Pēdējā laikā, pavadot laiku internetā un sociālajos tīklos, sāk rasties priekšstats, ka vienīgie pensionāri, kas ir Latvijā, ir krievijas pilsoņi, kurus ļaunā valsts grib izsūtīt. Nu, vai vismaz gribēja. Ļoti daudz stāstu par to, cik viņiem grūti un slikti, bet visā šajā jezgā mēs esam nedaudz atstājuši novārtā kādus citus pensionārus. Tāpēc šoreiz parunāsim par latviešu pensionāriem.

Lai cik ironiski tas būtu, uz šo domu mani pavedināja kāds Vjačeslava Dombrovska ieraksts sociālajos tīklos. “Man, tāpat kā daudziem jaunākas paaudzes LV krievvalodīgajiem, ļoti nepatīk vecākas paaudzes nevēlēšanās 30 gadu laikā apgūt latviešu valodu. Bet vai par to jāizraida no valsts? Lai katrs uzdod sev jautājumu: vai es vēlētos, lai šādi rīkotos ar maniem (vec)vecākiem?” viņš rakstīja. Respektīvi – Vjačeslavam šķita, ka Baltijas ceļa gadadiena ir ļoti laba diena, kad latviešiem prasīt iedomāties, kā mēs justos, ja mūsu vecvecākus izsūtītu.

Es šo izlasīju un tik tiešām aizdomājos par saviem vecvecākiem. Tiesa, ne gluži tādā gultnē un kontekstā, kā to bija iecerējis Vjačeslavs. Nedaudz pastāstīšu par saviem vecvecākiem un centīšos šo stāstu pārlieku emocionāli nepielādēt, tomēr nez vai tas izdosies, jo šis ir ļoti dziļi personīgi. Un dziļi personīgi tas ir ne tikai man un manai ģimenei, bet tūkstošiem citu ģimeņu visā Latvijā.

Tātad, mani vecvecāki Jānis un Lonija iepazinās Sibīrijā. Kā viegli noprast, tas nebija izklaides brauciens, bet viņi tika deportēti no savas dzimtenes. Viņu vietā Latvijā ieradās tie vecvecāki, par kuriem satraucies Dombrovskis. Vienkārši ieradās šeit labākas dzīves meklējumos tāpēc, ka mani un citu vecvecāki tika izsūtīti.