:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Šis varētu būt stāsts par skaistu, izglītotu sievieti ar labu karjeru, kurai atliek laiks labdarībai un vaļaspriekiem, kuras dārzā rozes zied līdz vēlam rudenim, - vienu no tām, kurām viss iet no rokas. Tomēr šis būs stāsts par emocionālu un vēlāk - arī fizisku vardarbību. Par to, ka ne zinātniskie grādi un diplomi, ne materiālā stabilitāte, ne dzīves pieredze nav vairogs, kas pasargā no iekļūšanas vardarbīgās attiecībās. “Man kauns, ka ļāvu sev to nodarīt trīs gadu garumā,” saka Ginta*. “Sievietes, neklusējiet!” Viņa grib atklāt savu rūgto pieredzi - ne tik daudz sevis, kā citu sieviešu dēļ - kurām, tāpat kā viņai, sāp un ir kauns.
Kad tiekamies, pie sevis pasmaidu - viņā ir kaut kas no Žaklīnas Kenedijas un Merilinas Monro. Manā priekšā ir gaišmate, kurai sievišķīgs trauslums netraucē būt dāmai ar “baigo krampi”. Sieviete pašā plaukumā - enerģiska, apņēmīga, tāda, kuru “ap pirkstu neaptīt”. Izteikti latviska. Darbojas politikā. Un tomēr… Uzķeras arī supersievietes! Ir pagājis vairāk nekā pusgads, kopš viņa pārrāva “vardarbības apli” un aizgāja no attiecībām, kurās jutās noniecināta, pazemota, emocionāli iztukšota, tomēr laiks rētas nav sadziedējis. Aizvien vēl sāp un viņa nav piedevusi - galvenokārt sev. Stāsts, kas sākās tik romantiski, izvērtās emocionālā terorā, bet beidzās ar zilumiem un bēgšanu naktī saplēstā naktskreklā, bailēs par savu dzīvību.