/nginx/o/2019/02/27/11827758t1hfba3.jpg)
Izskatās, ka Krievijas īstenotajam karam Ukrainā šogad beigas vēl nepienāks. Neskatoties uz Ukrainas karavīru drosmi un apņēmību, Krievijas militārā kapacitāte vēl arvien ir liela un nekas neliecina par Kremļa ārpolitiskā kursa maiņu. Paralēli karavīru cīņām frontes līnijās norisinās arī daudz smalkāka konfrontācija kodolieroču jautājumā. Šeit galvenie spēlētāji nav karavīri ar automātiem un ložmetējiem, bet gan diplomāti, kuri cenšas uzminēt otras puses potenciālos nolūkus. Par Krievijas kodoldoktrīnu tiešsaistes žurnāls "Klik" iztaujāja Vīnes atbruņošanas un kodolieroču neizplatīšanas centra vecāko pētnieku Dr. Nikolaju Sokovu.
Dr. Nikolajs Sokovs ir viens no pasaulē vadošajiem Krievijas kodolieroču doktrīnas ekspertiem. No 1987. līdz 1992. gadam strādājis PSRS/Krievijas Ārlietu ministrijā un piedalījies INF, START I, START II un citu kodolbruņošanās kontroles līgumu sarunās. 1996. gadā pievienojies Kanādā bāzētajai domnīcai – “Džeimsa Mārtina kodolieroču neizplatīšanas studiju centrs”, bet 2011. gadā savai pašreizējai darbavietai – “Vīnes atbruņošanas un kodolieroču neizplatīšanas centram”. Viņš ir aptuveni 200 rakstu un desmitiem grāmatu par Krievijas kodoldoktrīnu autors. Dr. Sokovs ir arī bijis konsultants Starptautiskajā Atomenerģijas aģentūrā (IAEA), Vispārējā kodolizmēģinājumu aizlieguma līguma organizācijas sagatavošanas komitejā, kā arī ASV valdības struktūrās.
Kā jūs raksturotu pašreizējo Krievijas kodoldoktrīnu? Vai ir taisnība, ka Krievija cenšas izmantot kodolkārti, lai “piesegtu” savu ofensīvu Ukrainā?
Jā, tā ir. Tradicionāli Krievija ir izmantojusi kodolieročus, lai nodrošinātu tā saucamo defensīvo atturēšanu (no angļu val. deterrence) – nepieļautu pretinieka īstenotu ārējās agresijas veikšanu. Tomēr kopš Krievijas iebrukuma sākuma mēs varam vērot tā saucamo ofensīvo atturēšanu – Maskava izmanto ar kodolieroču žvadzināšanu, lai piespiestu Rietumus pārtraukt palīdzības sniegšanu Ukrainai un līdz ar to panāktu savu militāro mērķu sasniegšanu.