Latvijas portreti ⟩ Palikt uz kājām

Guntim ir divi dēli – vienam 20 gadi, otram – 13. Abi puiši dzīvo pie tēva. Jaunākais pie Gunta pastāvīgi esot tikai pusotru gadu. Tur vēl Guntim daudz darba priekšā – jāiepazīst, jo puikam trakais tīņa vecums. “Jāsaprot, kas viņš par fruktu,” saka Guntis. Florbolu spēlēt viņam labi sanākot. Iestājies U13 un U14 grupās. Dabūta gan sudraba, gan bronzas medaļas. Kad Kocēnos notiek spēles, Guntis brauc skatīties. Zāle atrodas pirmajā stāvā, tur ar piekļuvi viss kārtībā, bet esot vietas, kur pamatīgi nākas nomocīties. Pat ja ir lifts, ar ko invalīdus ratiņkrēslā nogādāt uz augstākiem stāviem, par tā eksistenci neviens pat nenojauš. Decembrī Guntim beigsies pases derīguma termiņš, un viņš jau tagad prāto, kā tiks uz trešo stāvu. Ar protēzi esot citādi – tad ar piekļuvi problēmu neesot, bet ar ratiem... Kad ziema un sniegs, tad netiec nekur. Viss slīd, riteņi spolē, veselā kāja slīd un tu kārpies uz vietas. Pie veikaliem ir uzbrauktuves, bet ziemā tās mēdz būt netīrītas, nav nokaisītas ar pretslīdes materiālu.

“Ziemā biju aizbraucis līdz jūrai. Lejā tiku – viss forši, pasēdēju pie jūras, pakaifoju. Kad bija jātiek atpakaļ, apkārt kā par nelaimi neviena cilvēka. 50 metrus pieveicu stundas laikā, kamēr tiku augšā pa sniegoto mazo slīpumiņu. Kad būšu vecāks un iekšā vairs nebūs tāda švunka, būs jāizvēlas, kur iet, kur neiet,” prāto Guntis.

Arī pa māju nākas pārvietoties, visu iepriekš kārtīgi izplānojot. Mums, veselajiem, to nesaprast. Ejot uz šķūnīti, jāpaņem viss līdzi, lai nebūtu jāiet atpakaļ, – Guntis nevar atļauties būt izklaidīgs, izklaidība ir veselu cilvēku privilēģija, Guntim tā maksā laiku. Laiks. Tas tek kā smiltis caur pirkstiem – pārģērbties, sagatavoties, uzvilkt protēzi, lai brauktu pie daktera. Dažkārt protēzi izdodas uzvilkt divu minūšu laikā, citreiz aiziet vesela pusstunda, jo kaut kas spiež un neder. Bet protēze ir tilts uz kustību. Pirms kāda laiciņa Guntis savainojis celi, tad nācies uz laiku atgriezties pilnībā invalīda ratos.

“Izgāzos no ratiem uz ceļgala, dabūju ģipsi. Pusgadu protēzi nevarēju vilkt. Pēc tam vannas istabā paslīdēju un atsitu ceļgalu, atkal mēnesi nevarēju vilkt protēzi. Atkal – atpakaļ ratos.” Protēze gan arī neesot nekāda medusmaize. Kad izstaigā “Depo”, lielo “Maximu”, kāja nogurst, tā ir nospiesta un gribas protēzi ātrāk noraut un aizmest. “Pusstundu jāatpūšas, tad var vilkt atpakaļ un dragāt tālāk.”

Varētu jau uz pusslodzīti mēģināt iekārtoties kādā darbā. Bet Guntis pēc profesijas ir celtnieks, un tur ar vienu kāju nu nekādi. Kad bijis bezdarbniekos, izgājis arī datorkursus, bet tagad jau viss izkūpējis gaisā, jo iegūtās zināšanas bez prakses ir tikai teorija.

Kā Guntis iztiek? Vakar bijusi “algas diena” – puiku mamma ieskaitījusi alimentus un no Valsts budžeta saņēmis invaliditātes pabalstu. 360 un 150 eiro – tas ir viss, ar ko mēnesī jāizdzīvo. “Jānomaksā visi "skaistie" rēķini, kuri tagad aug un aug.” Tāpēc Guntis meklē haltūras, lai ir vēl kāda papildu kapeika. “Ir jau vēl kaut kādi sociālie pabalsti. Kamēr neprasi, tikmēr nekas nebūs. Bet ir jāzina, ko prasīt, jo to neviens nesaka. Pašam jādomā un jāuzmin. Visi likumi pašam jāzina.”

Projektu "Latvijas portreti" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild SIA "TVNET GRUPA"