/nginx/o/2021/01/27/13599002t1h7c6a.jpg)
Varētu šķist, ka apvērsumi Āfrikā ir teju vai sporta veids – piemēram, Sudānā tie kopš 1952. gada mēģināti 17 reizes (un sešas reizes sekmīgi), bet Burkinafaso tie izdevušies veselas deviņas no desmit reizēm. Un, kaut arī kādu laiku šķita, ka 21. gadsimtā puču zelta laiki jau ir aiz muguras, šobrīd atkal pieredzam tādu militāro apvērsumu vilni, kas ļoti atgādina 1960.-1980. gadus. Turklāt pēdējā laikā visbiežāk apvērsumi novēroti tieši bijušajās Francijas impērijas kolonijās, kas ekspertiem liek meklēt trūkumus arī Francijas attiecībās ar šīm valstīm pēdējās desmitgadēs.
Pēdējais apvērsums ar naftu bagātajā Gabonā, kas atrodas Atlantijas okeāna piekrastē ap ekvatoru, iedzīvotājiem nesagādāja lielu pārsteigumu. Prezidenta Ali Bongo ģimene bija vadījusi valsti jau 55 gadus, formāli turoties pie varas demokrātiskās vēlēšanās, taču jau kopš 2009. gada katras vēlēšanas beigušās ar vardarbīgiem protestiem. Pagājušajā sestdienā notikušās vēlēšanas, kurās ar 64% balsu par uzvarētāju atkal tika paziņots Bongo (un nebija iesaistīti starptautiskie novērotāji), bija kulminācija briedušajai neapmierinātībai. Trešdien militāristi īstenoja puču, aizturot prezidentu un pasludinot pagaidu vadību.
Liela daļa Gabonas iedzīvotāju par notikušo pagaidām neskumst