Kāpēc raganām bieži ir kārpains ģīmis?

Eiropieši raganas medīt sāka 15. gadsimtā, kad kristīgajā mācībā buršanās tika pasludināta par pagānu nešķīstām nodarbēm, kas cieši saistīta ar ļaundarībām un velnu. Raganu vajāšanas kulmināciju sasniedza 16. un 17. gadsimtā, kad norisinājās raganu prāvas Salemā, Masačūsetsā, Skotijā, Anglijā un Eiropā.

Lai sabiedrībā identificētu ļaundarus, raganu mednieki lūkoja pēc raganu jeb velna zīmes, ko, kā tika uzskatīts, raganām piešķīris pats nelabais. Tiesa, tā saucamā raganu zīme patiesībā varēja būt nekas cits kā ādas nepilnība. Un ne tikai kārpas. Bieži vien par raganu zīmēm tika uztvertas dzimumzīmes, trešais krūtsgals, skrāpējumi un pat melanoma.

Ja bija radušās aizdomas, ka kāda sieviete ir ragana, tai lika izģērbties. Ja tika atrasta kāda ādas nepilnība, tā tika izmantota kā pierādījums par velna pirkstu. Nelaimīgajai tad nu bija jāstājas tiesas priekšā.

Par laimi, 17. gadsimtā sākās apgaismības laikmets, kad strauji attīstījās filozofija, zinātne un humānisms. Raganu medības beidzās, un tika izskausta iepriekšējos gadsimtos iesakņojusies māņticība. Tika secināts, ka nepastāv pierādījumi, ka raganas eksistē, vēstīts vietnē "Mental Floss".

Gadsimtiem vēlāk raganas tēls mākslā joprojām ir visai izplatīts. Kārpa uz sejas bieži ir neatņemama vellatas tēla sastāvdaļa. Tiesa, laiki mainās un raganas aizvien biežāk tiek attēlotas kā pozitīvas varones. Paskatieties uz Hermioni no “Harija Potera” franšīzes vai Sabrinu, pusaugu burvi – tām nav nedz kārpu, nedz tās dara ļaunu.