Latvijas stāsts nav par “viņiem”, bet par “mums”

Ir bērni, kuriem smagākais brīdis, ierodoties skolas pasākumos, ir noskatīties uz citiem bērniem, kuriem ir abi vecāki. Tikpat smagi ir nodurtu galvu skatīties zemē, kad uz tevi rāda ar pirkstiem un sauc par nekam nederīgu – tikai tāpēc, ka dzīvo bērnunamā, nevis savā ģimenē. Tu esi izrauts no vienīgā, kas tev kā bērnam ir pazīstams, – ģimenes, bet arī skolā nevari justies droši. Šis ir tikai viens no stāstiem. 2022. gada beigās Latvijā bija 5798 ārpusģimenes aprūpē esoši bērni – tātad pieci tūkstoši septiņi simti deviņdesmit astoņi stāsti.

Pensijas vecuma mamma, kura savu pieaugušo bērnu ar garīga rakstura traucējumiem nespēj palaist ārpus mājām, jo baidās par to, kāda būs līdzcilvēku attieksme, lai gan norobežošanai nav objektīva pamata. Neizturami ilgi skatieni un sačukstēšanās – arī tie ir iemesli, kāpēc daži cilvēki ir spiesti palikt nomaļus. Pašlaik Latvijā ir 25 894 pieaugušo ar garīga rakstura traucējumiem un 9159 bērnu ar invaliditāti – katram ir savs stāsts. Un tie nav stāsti par “viņiem”, bet par “mums”.

Ja mēs katrs kaut uz mirkli iedomātos, kā tas būtu – dzīvot noslēgtā vidē, prom no tuviniekiem un draugiem tikai tāpēc, ka vairums sabiedrības vairās, netic mūsu spēkiem un varēšanai un tā vietā, lai mūs pieņemtu un atbalstītu, vienkārši novēršas, – iespējams, tas palīdzētu vieglāk saprast situāciju, kurā dzīvo cilvēki ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās vai kuri pašizolējas savās mājās no sabiedrības. Taču mēs visi vēlamies būt mīlēti, pieņemti un saprasti, dzīvot ģimenē un būt noderīgi vietējai kopienai.

Lai kā censtos, darbinieki lielajās ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās nespēj nodrošināt visas cilvēka fiziskās un emocionālās vajadzības – tam ilgtermiņā ir negatīva ietekme. Tāpēc no “lielajiem monstriem” atteikušās gandrīz visas Eiropas valstis, tās aizstājot ar daudz piemērotākajiem sabiedrībā balstītiem sociālajiem pakalpojumiem vai veidojot ģimeniskai videi pietuvinātus apstākļus aprūpes institūcijās. Arī Latvija var būt labas mājas ikvienam, taču, lai tā notiktu, mums ir jāapzinās, ka katrs cilvēks ir vērtība, kas, dzīvojot pilnvērtīgi, bagātina arī sabiedrību kopumā.

Eiropas Komisijas vadlīnijas** norāda, ka uzturēšanas izdevumi abos gadījumos – gan ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās, gan sabiedrībā balstītos sociālajos pakalpojumos – ir līdzīgi, bet sabiedrībā balstītie sociālie pakalpojumi nodrošina ievērojami labāku dzīves kvalitāti, tāpēc ir uzskatāmi par efektīvāku nodokļu maksātāju naudas izlietojumu. Šobrīd sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi tiek nodrošināti visā Latvijas teritorijā, un no tiem dzimst jauni stāsti. Prieks, ka kopā ar pašvaldībām spējam izmantot Eiropas Savienības fondu dotās iespējas, lai problēmu risinātu ātrāk, kā tas būtu iespējams tikai ar valsts budžeta vai pašvaldību līdzekļiem.

Pakāpeniski aizstājot ilgstošas sociālās aprūpes iestādes, deinstitucionalizācijas projektu ietvaros Latvijā šobrīd ir atvērti 33 grupu dzīvokļi, 37 dienas aprūpes centri un 22 specializētās darbnīcas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, 17 dienas aprūpes centri un 28 sociālās rehabilitācijas pakalpojumu centri bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un uzceltas 11 mājas, kur ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos dzīvot bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības.

Tie ir stāsti par pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem sapņa piepildījums par savu mājvietu devis vajadzīgo atspērienu arī ceļā uz profesijas apgūšanu, veiksmīgu darba gaitu uzsākšanu, jaunu attiecību dibināšanu. Tie ir stāsti par bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kuri sasniedz arvien jaunu personīgo spēju griestus, kamēr viņu vecākiem ir iespēja atgriezties darba tirgū. Tie ir stāsti par vidi, kurā bērni atkal saņem tik ļoti nepieciešamo uzmanību un mīlestību, kas ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem bērna pilnvērtīgai attīstībai. Sabiedrības attieksme pakāpeniski ir mainījusies, un situācija lēnām uzlabojas. Tas liecina, ka mēs kļūstam pieņemošāki pret citādo, taču vēl ir daudz izaicinājumu – darbs pie pakalpojumu attīstības un sabiedrības attieksmes maiņas tiks turpināts arī nākamajos gados.

Ir dabiski, ka mēs mazliet baidāmies no tā, ko nesaprotam. Pētījumi* liecina, ka tuvākie cilvēki – kaimiņi – un veselības aprūpes iestādes ir tās, kuru atbalstošo attieksmi personas ar invaliditāti izjūt visvairāk. Pieredze liecina, ka iepazīstot nesaprotamais mazinās, un tad arī bailes mazinās un pazūd. Lai aicinātu iejusties otra cilvēka situācijā, šogad tiks īstenota kampaņa, kurā ikviens tiks aicināts “iekāpt otra kurpēs” jeb iejusties otra cilvēka situācijā, pirms atstumt un novērsties, jo visi esam atšķirīgi, taču kopīgā mums ir daudz vairāk.

*Sabiedriskās domas izvērtējums “Iedzīvotāju informētība un izpratne par deinstitucionalizācijas procesu” https://www.lm.gov.lv/lv/media/19511/download?attachment

„Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanas izvērtējums” https://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/title_file/BISS_Gala_zinojums_LM_ANO_konv_30062020red_13072020%20%281%29.pdf

**Eiropas Kopējās vadlīnijas par pāreju no institucionālās uz sabiedrībā balstītu aprūpi, pieejamas https://www.lm.gov.lv/lv/informacija-projekta-istenotajiem