800 metrus no dvīņu torņiem. Ko 2001. gada 11. septembrī pieredzēja saujiņa skolēnu?

2001. gada 11. septembra rīts. Staivezanta vidusskolas skolēns Muhameds Hake sēž klasē ēkā, kas atrodas vien dažus kvartālus no dvīņu torņiem. Tie labi redzami pa klases logu, tāpēc brīdis, kad tornī ietriecas pirmā lidmašīna, Muhameda acīm ir kā aina no filmas kinoteātrī.

Muhameds, protams, nebija viens. Traģēdijas brīdī skolā atradās 700 līdz 800 skolēni. Daži no tiem tikai bija sākuši lēnām pierast pie jaunajiem dzīves apstākļiem. Mutuļojošā metropole, sveši cilvēki, jauns dzīves posms, problēmas, prieki un bēdas. Vecākie skolēni jau bija pielāgojušies dzīvei lielpilsētā, kas solīja visas pasaules iespējas un likteņus. Turpat dvīņu torņu pakājē daudzi bija atraduši sev mājas. Šķita, ka drošākas vietas pasaulē nav. Civilizācijas zenīts – brīvība, nauda, izklaides, karjera un īstā dzīve. Kas gan varētu to visu apdraudēt?

18 gadus vēlāk režisore Eimija Šaca sapulcināja saujiņu Staivezanta vidusskolas skolēnu, kas paši savām acīm pieredzēja, ka pat drošākā un brīvākā vieta pasaulē nav pasargāta no iznīcības. Jau pieaugušie skolēni, kuru vidū bija arī Muhameds, kameras priekšā pastāstīja par to, ko pieredzēja tajā drūmajā dienā, kā jutās un ko domāja brīdī, kad likās, ka iestājas pasaules gals. Rezultātā tapa dokumentālā filma “In The Shadow of the Towers: Stuyvesant High on 9/11”, kas skatāma LMT Viedtelevīzijā.

VIDEO: FILMAS KACEKLIS

“Šie skolēni beigu beigās man kļuva par jauku Amerikas reprezentāciju. Cilvēki ar atšķirīgu pagātni, pirmās un otrās paaudzes amerikāņi, imigrantu bērni, imigranti paši. Man viņi ir atainojums tam, kas ir Amerika. Tomēr ne tas stāsts mums bija prātā,” izdevumam “Variety” teica Šaca.

Daudziem skolēniem, kas piedalījās filmas tapšanā, traģēdijas dienā piedzīvotais fiziskais un mentālais trieciens ir atstājis neizdzēšamas pēdas. Ar to viņiem jāsadzīvo vēl šodien. Piemēram, bijusī skolniece Ketrīna Čoja īsi pirms filmas pabeigšanas nomira no kuņģa vēža. Viņas draugs un klasesbiedrs Iļja Feldšerovs, kurš arī parādās filmā, domā, ka vēzi viņai izraisīja toksiskie putekļi, kas dvīņu torņu rajonā bija saglabājušies vēl ilgi pēc terorakta.

Mūsdienās kopš tā laika daudz kas ir mainījies. ASV skolās bērni tiek apmācīti, ko darīt, ja skolā ieradies šāvējs. Tolaik, šķiet, cilvēki bija vairāk gatavi kodolkaram nekā teroristu uzbrukumam un divu milzīgu torņu sabrukšanai. Nevienam pat sapņos nerādījās, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt.

Filmas varoņiem stāstot par todien pieredzēto, filmas vērotājs lēnām sapratīs, ka skolas personāls bija tikpat apjucis un šokēts kā skolēni. Pēc pirmās lidmašīnas ietriekšanās tornī visiem tika likts palikt skolā. Savukārt, kad ietriecās otra lidmašīna, visiem tapa skaidrs, ka jāņem kājas pār pleciem.

Tas viss bija īsts nomoda murgs. Bērni savām acīm redzēja, kā cilvēki glābjas no liesmām, lecot ārā pa logiem. Ielas bija pilnas ar gruvešiem. Visur bija pelni un dūmi. Kāds aculiecinieks atklāja, ka milzīgais putekļu mākonis, kas pārņēma pilsētu, izskatījās pēc smilšu vētras no filmas “Mūmija”. Diemžēl tā nebija filma, bet realitāte.

2001. gada 11. septembra teroraktos pasaule zaudēja teju 3000 cilvēku, tomēr gadu gaitā  šis skaitlis ir tikai pieaudzis. Daudzi kareivji neatgriezās no sekojošā kara; daudzi gāja bojā no toksisko putekļu izraisītām slimībām. Tomēr viss nav tikai drūmās krāsās. Un tieši to savā filmā vēlējās uzsvērt arī Šaca.

“Kas man likās skaisti, bija skolēnu aprakstītā optimisma, cerības un kopības sajūta Staivezanta vidusskolā. Filmai nav rožainas beigas. Tās beigas saka, ka šī ir mūsu pasaule un mums tā jāsalabo. Tomēr šī joprojām ir iespēju zeme, un šī valsts joprojām pastāv par kaut ko, tāpēc mums jāturpina strādāt, lai pasaule kļūtu par labāku vietu,” izteicās Šaca.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".