“Esmu tāds pats kā citi” – Kaspara pieredze, sadzīvojot ar nopietnām veselības problēmām

Pats Kaspars atzīst, ka ikdienā ar invaliditāti saistītas problēmas tikpat kā neizjūt: “Varbūt dažkārt esmu nedaudz lēnāks par pārējiem, tādēļ ilgāk un uzmanīgāk veicu darbus.” Tomēr skolas laikā Kasparam nācās saskarties ar vardarbību no skolasbiedru puses: “Es neuzskatu, ka esmu citāds. Arī apkārtējie pret mani izturas labi – tāpat kā pret visiem. Taču pamatskolā daudzi bērni bija pret mani ļauni – ņirgājās, jo man bija liekais svars un biju nedaudz savādāks. Es iemācījos to vienkārši neņemt galvā.”

Neskaitāmas darba intervijas, taču neviena zvana

Sociālās integrācijas valsts aģentūras profesionālajā vidusskolā Kaspars apguva galdnieka palīga amatu. Interese par arodu bija ļoti spēcīga – Kaspars vēlējās strādāt kokapstrādes nozarē, tādēļ, iegūstot profesionālo izglītību, nekavējoties sāka meklēt darbu.

“Ar iegūto izglītību ilgi meklēju darbu, devos uz daudzām darba intervijām. Šķita, ka intervijās klājās labi, biju arī atbilstošs prasībām, tomēr pēc intervijām neviens tā arī nekad neatzvanīja,”

stāsta Kaspars. Pēc ilgstošiem darba meklējumiem viņš padevās, secinot, ka nevienam šādu darbinieku vienkārši nevajag.

Specializētās darbnīcas – gan hobijs, gan reāla iespēja

Lai ar kaut ko nodarbotos, Kaspars sāka apmeklēt specializētās darbnīcas sociālo pakalpojumu centrā Cēsīs.

Specializētajās darbnīcās jaunietim bija iespēja izvēlēties nodarbības atbilstoši savām interesēm un prasmēm, piemēram, keramikas nodarbības, šūšanu, adīšanu, aušanu.

Uzzinot par Kaspara neveiksmēm darba meklējumos, centra darbinieki palīdzēja vīrietim sameklēt darbu, un šobrīd Kaspars strādā kokapstrādes uzņēmumā par palīgstrādnieku, kur izgatavo un apstrādā dažādas koka detaļas. Jaunietis ar prieku stāsta par savu iespēju strādāt: “Man ļoti patīk mans darbs. Apkārt ir saprotoši priekšnieki un kolēģi – palīdz nepieciešamības gadījumā, taču arī uzticas man un manām prasmēm.” Kaspars ne vien strādā, bet arī turpina apmeklēt specializētās darbnīcas, kur darbojas gan savam priekam, gan arī iesaistās projektos, par kuros nopelnīto naudu kopā ar citiem sociālo pakalpojumu centra klientiem dodas ekskursijās un apmeklē pasākumus.

Pēdējo mēnešu laikā esmu iemācījies pats par sevi parūpēties

“Jau sen sapņoju par dzīvokli, kur nav jādzīvo kopā ar vecākiem,” stāsta Kaspars, kurš, pateicoties sociālā aprūpes centra darbinieku ieteikumiem, ir pārvācies uz grupu māju Cēsīs. Kaspars turpina sapņot par savu privāto dzīvokli, tomēr arī dzīvi grupu mājā uzskata par lielu laimi un pirmo soli uz patstāvīgu dzīvi, kur jaunietim beidzot ir iespēja saprast, kas ir patstāvīga dzīvošana.

“Esmu pateicīgs par to, kas ar mani noticis pēdējā laikā. Mana dzīve ir mainījusies – man beidzot ir darbs, sava privātā telpa un iespēja doties uz interesantiem pasākumiem. Pēdējo mēnešu laikā esmu iemācījies pats par sevi parūpēties,” stāsta Kaspars, aicinot izmantot pieejamās iespējas, kas var kļūt par reālu iespēju dzīvot labāk.

Raksts publicēts Labklājības ministrijas informatīvās kampaņas “Iekāp otra kurpēs” ietvaros.