Kad tavi vecāki ir sistēma...

Lai arī pēdējos 30 gados ASV nelabvēlīgo ģimeņu skaits ir samazinājies un bērni tiek aprūpēti aizvien labāk, tomēr ik gadu varas iestādes saņem aptuveni četrus miljonus zvanu, kas saistīti ar novārtā pamestiem bērniem. Pētījums liecina, ka līdz 18 gadu vecumam pamests novārtā vai piedzīvojis vardarbību ģimenē ir katrs astotais bērns Amerikā. Tomēr viena lieta ir statistika, kas stāv aiz audžuģimeņu institūcijas, bet cita vērot, kā, teiksim, 13 gadus vecā Deniša – viena no Bīveres audžumeitām – kameras priekšā lietišķi saka: “Es biju pamesta. Es domāju, ka mani neviens nekad negribēs.”

FILMAS KACEKLIS:

Amerikas audžuģimeņu sistēma medijos tiek pieminēta teju tikai tad, kad kāds bērns piedzīvojis prātam neaptveramu vardarbības aktu vai sabiedrību šokējusi kādas ģimenes galēji nevērīgā izturēšanās pret savu bērnu vai bērniem. Tomēr 2018. gada dokumentālā filma “Foster”, kas skatāma LMT Viedtelevīzijā, ir plats solis tuvāk šīs problēmas risināšanai, jo katra atrisinājuma sākumā ir runāšana par problēmu. Filmā sniegts ieskats Losandželosas audžubērnu aprūpes sistēmā, kas ir lielākā bērnus aizsargājošā sistēma Amerikā.

Bīversa ir tikai viens no cilvēkiem, kuru dzīve un padarītais atspoguļots filmā. Plašāku ainu par bērnu aprūpes sistēmu Amerikā palīdz atklāt arī tiesneši, sabiedriskie darbinieki, advokāti un policisti. Tomēr ir uzskatāmi redzams, ka sistēmu, kuru balsta šie cilvēki, daudz citādāk jūt un redz tie, kuri ir ierauti šajā sistēmā iekšā. Piemēram, 16 gadus vecais Danasi, kurš no bērnunama nonāca nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē, jo iesaistījās kautiņā un bija lietojis marihuānu. Ja viņam būtu vecāki, tie pieņemtu vajadzīgos audzināšanas mērus mājās un viss, iespējams, būtu labi. Diemžēl vīrietis, kuru Dasani sauc par savu tēvu, noslepkavoja viņa māti. Soda mēri bērnunamos bieži ir visai drastiski un nereti ir saistīti ar pāraudzināšanas iestādēm, kur arī nonāca Dasani.

Ne bez iemesla audžubērnu sistēmu medijiem nav viegli atainot. Proti, tā ir izveidota, lai pasargātu bērnus – to drošību un privātumu. Tieši tāpēc filmas veidotāju grūtākais darbs un lielākais sasniegums bija šajā sistēmā darbojošos cilvēku uzticības iegūšana. Vēlu vakaros viņi devās līdzi sociālajiem darbiniekiem, lai redzētu, kā viņi strādā un kādas ir ģimenes kuriem šī sociālā palīdzība ir nepieciešama. Filmas autoriem arī tika nodrošināti tiesu dokumenti un pat ļauts sekot kāda pāra centieniem atgūt savu jaundzimušo meitu, kad valsts to bija atņēmusi mātei, jo grūtniecības laikā viņa bija lietojusi kokaīnu.

Filma skaidri parāda to, ka daudzi cilvēki, kas strādā šajā jomā, ir patiesi labsirdīgi, prasmīgi un ļoti čakli. Tās ir īpašības, kas ir ļoti nepieciešamas, strādājot ar mājas zaudējušiem bērniem. Tomēr sistēma nav perfekta, un darbs ir ellīgi grūts.

Filmas autori saka, ka vēlējās radīt cerību pilnu filmu. Tādu, kurā Bīversa kļūst par legālu aizbildni vienam no saviem audžubērniem, Dasani neatrodas apcietinājumā un narkomāne māte spēj tikt galā ar atkarību un atkal apvienot savu ģimeni. Diemžēl viss notiek citādāk...

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".