LĀB skaidro, ka, attīstoties medicīniskajām tehnoloģijām, medicīnā aizvien vairāk veidojas situācijas, kad nevis tiek glābta pacienta dzīvība, bet gan pagarināts miršanas process. Ir gadījumi, kad intensīva ārstniecība, t.sk. kardiopulmonālās reanimācijas pasākumi neļauj pacientam nomirt ar cieņu un neatvieglo ciešanas, tieši pretēji – pakļauj mirstošo jaunām nevajadzīgām ciešanām.
Likuma grozījumi neparedz apzinātu ciešanu atvieglošanu ar medikamentu palīdzību kā eitanāzijas gadījumā. Tie cilvēkam piemērojami tikai kādā no trijiem stāvokļiem – terminā stāvoklis, veģetatīvā stāvoklī, vai minimālas samaņas stāvoklī.
«Hospiss.lv aprūpē mēs redzam, ka ļoti bieži mirstošā cilvēka vēlmes nesakrīt ar tuvinieku vēlmēm. Bet, tā kā mirstošais cilvēks ir bezspēcīgs, gulošs, ierobežotā apziņas stāvoklī, tad tuvinieki pieņem lēmumus. Šajā laikā cilvēka ķermenis, piemēram, atsakās uzņemt šķidrumu un barības vielas, kaut arī ķermenis gatavojās aiziet. Mums, protams, ir iespēja mākslīgi ievadīt barības vielas. Bet tuvinieks saka: "Kā es viņam ļaušu nomirt? Nē, tagad reanimējam, lai tikai es pēc tam varu mierīgi gulēt..." Bet tas ir tāpēc, ka konkrētais cilvēks dzīvo ar bailēm no kritiska citu tuvinieku novērtējuma.»