Jāteic, ka Gunārs Kūtris ir viens no tiem politiķiem, kuru neviens tā īsti nepamanītu, ja viņš vienkārši klusītēm sēdētu kaut kur Saeimas fonā. Vismaz pats iepriekš nebiju pārāk aktīvi sekojis līdzi viņa gaitām un manas lielākās pretenzijas bija pret to, ka viņš izskatās pēc Toma Seleka no AliExpress.

Tomēr izrādās, ka aptuveni reizi piecos gados šis politiķis pamanās medijos izcelties ar kaut ko, teiksim tā, – īpašu. Sākot jau ar to, ka 2014. gadā Gunārs bija Ingunas Sudrabas partijas “No sirds Latvijai” (NSL) izveidotāju rindās. Jūs taču piekritīsiet, ka šī partija bija, teiksim tā, – īpaša.

Tajā gadā Kūtris Saeimā iekļuva pirmo reizi, tomēr viņu noteikti nevarētu saukt par politiķi-iesācēju, jo šī aroda prasmes bija sācis izkopt jau tālajā 1982. gadā kā Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedrs. Precīzi piecus gadus pēc tam, kad kā skolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs bija atgriezies no brauciena uz Maskavu.

“Pārdzīvojums ir nepasakāms. Saprotu, ka šāda atzinība nav tikai manis viena nopelnīta. Pirmorganizācijas sekretārs viens pats neko nepadarīs, ja nebūs atsaucīgi paši komjaunieši. (..) Tāpat neaprakstāms ir pārdzīvojums, ko guvu, apmeklējot Ļeņina Mauzoleju un Ļeņina muzeju Kremlī un māju muzeju Gorkos. Ar mūsu Dzimtenes labāko ļaužu sasniegumiem darbā mūs iepazīstināja Tautas saimniecības sasniegumu izstāde”, topošais politiķis 1977. gadā stāstīja laikrakstam “Oktobra Karogs”.

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X