“Tādi kā mēs nekad nevarēšot iekļauties sabiedrībā” – Ilonas ceļš līdz mierpilnai dzīvei grupu dzīvoklī

Kritiens, kas mainīja dzīvi

Ilonas pirmās dzīves atmiņas ir saistītas ar bērnunamu. “Māti un tēvu neatceros – varbūt nemaz neesmu viņus redzējusi,” stāsta Ilona. Aptuveni astoņu gadu vecumā Ilonu pieņēma audžuģimene no Aizputes. Nokļūšana īstā ģimenē kļuva par meitenes jaunās dzīves sākumu, taču priekpilno bērnību pārtrauca liktenīgs kritiens. “Vasaras brīvlaikā bijām laukos un spēlējām paslēpes. Es nolēmu uzrāpties kokā, taču nokritu no tā. Sasitu galvu un salauzu abas rokas – turpmākos notikumus neatceros. Vienīgi zinu, ka slimnīcā nokļuvu ļoti smagā stāvoklī,” sāpīgajās atmiņās dalās Ilona.

Galvā dzirdēju balsi sakām: “Tev būs lēkme!”

Pēc gūtās traumas Ilona atgriezās skolā, taču viss bija mainījies. Meitenes veselība pasliktinājās un traumu dēļ bija sākušās panikas lēkmes, tādēļ skolā vienaudži meiteni sāka vajāt, ņirgājoties par viņas epilepsijas lēkmēm. Audžuģimene centās palīdzēt – ar ģimenes atbalstu Ilona apmeklēja speciālistus dažādās Latvijas pilsētās un lietoja medikamentus, taču veselība neuzlabojās. Lēkmes Ilonu varēja piemeklēt jebkurā brīdī, taču biedējošākas par lēkmēm izrādījās bailes no tām: “Jau no mazotnes galvā dzirdēju balsi sakām: “Tev būs lēkme!” – tādēļ baidījos kaut kur doties un nevarēju pilnvērtīgi dzīvot.”

Neskatoties uz grūtībām un vienaudžu nežēlību, Ilona turpināja skolas gaitas – pēc pamatskolas beigšanas meitene iestājās Aizputes neklātienes vidusskolā, kur izmācījās par šuvēju. “Man vienmēr patika rokdarbi un māksla. Esmu dzirdējusi, ka man rados pat ir bijuši mākslinieki!” ar sajūsmu stāsta Ilona. Tajā laikā pasliktinājās Ilonas attiecības ar audžuģimeni, tādēļ pēc skolas beigšanas viņa pārcēlās uz dzīvi sociālās aprūpes centrā.

Meklējot vietu, ko saukt par mājām

Ilona atzīst, ka sākt dzīvi šādā iestādē bija ļoti smagi: “Likās, ka vairs neesmu brīvs cilvēks, kurš var doties visur, kur vēlas. Turklāt daži aprūpes centra iedzīvotāji mani apcēla un kaitināja. Tas viss atgādināja sāpīgās skolas atmiņas.” Stresa dēļ Ilonas veselība pasliktinājās, epilepsijas lēkmes kļuva intensīvākas. Lai uzlabotu fizisko un mentālo pašsajūtu, Ilona vairākkārt mainīja aprūpes centrus, lai atrastu vietu, ko saukt par savām mājām.

2017. gadā Ilona uzzināja par deinstitucionalizācijas projektu, kura ietvaros cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem tiek dota iespēja iekļauties sabiedrībā un dzīvot patstāvīgāku dzīvi. “Apkārtējie teica, lai piesakos projektam, taču no daudziem aprūpes centra iedzīvotājiem jutu nicinājumu un apsmieklu. Viņi teica, ka tādi kā mēs nevaram iekļauties sabiedrībā, ka kļūsim par bezpajumtniekiem un nabagiem, jo nemākam dzīvot kā normāli cilvēki,” atceras Ilona. Tomēr, neskatoties uz pretrunīgo vērtējumu no apkārtējo puses, viņa nolēma iesaistīties projektā un sāka dzīvi grupu dzīvoklī.

Grupu māja kā jaunas dzīves sākums

Ilona dzīvo Jelgavas pašvaldības grupu dzīvoklī vien dažus mēnešus, taču atzīst, ka viņas dzīve šajā laikā ir pilnībā mainījusies: “Dzīve šeit ir mierīgāka. Mums līdzās ir mentori, kas uzklausa un palīdz, taču mums arī ir iespēja būt patstāvīgiem – mēs paši rūpējamies par sevi un savām mājām, varam doties ārā un dzīvot savu dzīvi. Šeit ir arī specializētās darbnīcas, kur varu darīt to, kas man patiešām patīk, – šūt un adīt. Ļoti daudzi novērtē manis radītos darbus.”

Ilona uzskata, ka šobrīd dzīvo brīva cilvēka dzīvi – nodarbojas ar lietām, kas viņai patīk, apmeklē kultūras pasākumus, kā arī nesen ir sākusi strādāt: “Vienkārši pajautāju, vai nav nepieciešama apkopēja, un tagad strādāju par apkopēju tajā pašā ēkā, kur dzīvoju, – dienas centrā, kas atrodas pirmajā stāvā. Esmu ļoti pateicīga par šādu iespēju, jo arī ar II grupas invaliditāti varu strādāt nepilnas slodzes darbu un atbildīgi veikt uzticētos uzdevumus.” Ilona priecājas par jauno dzīves posmu un cer, ka projektā sniegtā palīdzība turpināsies, nodrošinot iespēju dzīvot pilnvērtīgi un saņemt tik ļoti nepieciešamo atbalstu, kas palīdz justies pieņemtam un iederīgam.

Ar Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu deinstitucionalizācijas projekta ietvaros grupu dzīvokļi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir pieejami 33 apdzīvotās vietās. Līdz 2023. gada beigām grupu dzīvokļi tiks atvērti vēl 16 apdzīvotās vietās.

Raksts publicēts Labklājības ministrijas informatīvās kampaņas “Iekāp otra kurpēs” ietvaros.