NOSKATIES ⟩ Astoņzobu mizgrauža dēļ šogad izcirsti teju 5000 hektāru meža (1)

1990. gados Bavārijas dabas parku piemeklēja slimība. Astoņzobu mizgrauzis iznīcināja simtiem hektāru egļu meža, kalnu ainavu pārvēršot iznīcībā. Dažus gadus vēlāk tas pats kaitēklis bīstami savairojās Eiropas vecākajā mežā Belovežā, kas atzīts par UNESCO pasaules mantojumu. 2005. gada vētrā sagāztajos kokos mizgrauzis arī Latvijā savairojās tādā skaitā, ka sāka iznīcināt veselās egles.

"2005. gada vētra, 2006. gadā mēģinājām izvākt, cik nu varēja. Aptuveni 400 tūkstoši kubikmetru egļu palika neizvākti mežā. Tas bija tas resurss, kur viņiem viegli ieskrieties. 2008. gadā sadarbībā ar "Latvijas valsts mežiem" izstrādājām mežaudžu aizsardzības plānu, līdzīgi kā tas šobrīd darbojas, toreiz tas nostrādāja tiešām ļoti labi - gada laikā mēs tikām līdz tādam pirmsvētras līmenim atpakaļ," stāsta LVMI "Silava" vadošais pētnieks un meža entomologs Agnis Šmits. 

Pēdējos gados kaitēklis atkal izplatās bīstami ātri. Speciālisti to skaidro ar arvien garākām vasarām, labvēlīgāku klimatu, kā arī to, kā tradicionāli tiek stādīti egļu meži.

Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vadītājs Andis Purs norāda: "Ja mēs tā paskatāmies, mums ir ļoti daudz egļu audžu monokultūras - viena vecuma audzes, un ļoti daudz audžu, kas savā laikā tika sastādītas kā plantāciju meži, tajās netika veikta kopšana. Ļoti daudz kritēriju saiet kopā."

Pagājušajā gadā astoņzobu mizgrauži bija sabojājuši jau 6% Latvijas egļu audžu. Šogad situācija bija tik kritiska, ka pusē valsts izsludināja ārkārtas situāciju.

Redzot arvien lielāku postažu, skaļāk izskan balsis, ka vainojamas ne tikai klimata pārmaiņas, bet arī nevērīga mežsaimnieku rīcība.

Blakus Reinim Birzniekam piederošam mežam Ropažu novadā atrodas Latvijas valsts mežu teritorija. 2020. gada vasarā valsts uzņēmums te izcirta mežu un ierīkoja ceļu.

"Pēc gada šeit parādījās pāris koki jau ar mizgrauzi," stāsta meža īpašnieks. "Tas, ko visur raksta par mizgrauzi, - tu nedrīksti cirst vasarā, jo viņu piesaista smaka, kad tu kaut ko cērt. Tas, ko dara valsts meži, ir - nocērtot viņi atstāj visu to miskasti, kas ir tieši tas, kas piesaista visus tos mizgraužus. Absolūti veselā mežā viss te ir šitāds."

Reinis apgalvo, ka nocirstos kokus strādnieki atstāja ceļmalā. Nākamajā gadā tur jau bija redzami mizgrauža iznīcināti koki. Gadu vēlāk netālu izcirta mežu, kur ilgu laiku klajā laukā stāvēja gan pārpalikumi, gan paši kokmateriāli.

"Tur viņi atstāja, viss tā arī palika - tā kā šeit. Pēc tās vasaras - arī bija karsta vasara - tad sāka visur parādīties mizgrauzis, ieskaitot mūsu mežā," saka Birznieks.

Šogad vasarā, to pamatojot ar mizgrauža invadētiem kokiem, meža vidū izcirsts vēl viens laukums, un Reinis baidās, ka tajā palikušie celmi turpina pievilināt mizgrauzi.

Purs stāsta: "Ja tev ir palikuši zari tajā pašā vasaras periodā, kur ir bijusi egļu audzē nocirsta cirsma. Viena lieta, ka tu izvieto šos slazdus, bet otra lieta, ka no koksnes, zariem tie terpēni jau izdalās, tas var piesaistīt, protams."

Savukārt Šmits norāda: "Ciršanas atliekas rada to smaržu, kas ir viņu pulcēšanās ierocis. Tas ir gandrīz tas, ko mēs liekam slazdā, tur ir mazliet pārveidota tā smarža."

Agni Šmitu mežsaimniecības nozarē visi sauc par Latvijas labāko egļu mizgraužu pētnieku. Viņš neaizvāktus ciršanas pārpalikumus neuzskata par draudu, jo no tiem mizgrauži nebarojas. Taču atzīst, ka tas var kaitēkļus pievilināt.

Mizgraužu slazdus izvieto svaigos izcirtumos tieši tādēļ, ka kaitēkļus pievelk smarža, kas nāk no celmiem un atliekām. Savukārt slazdos ievieto smaržu, ko izdala paši mizgrauži, kad aicina citus pulcēties, lai uzbruktu kokam.

Ja pa mežu klīst piecu tūkstošu vaboļu pūlītis, viņš ir nolemts bada nāvei, viņš neko nevar izdarīt. Dzīvo koku nomaitāšanai vajag vismaz 10 tūkstošus vaboļu, jo kokam uzbrūk tikai un vienīgi tēviņi.

Slazdus izvieto tikai vērtīgu egļu audžu tuvumā. Šovasar Latvijā izvietoti vairāk nekā 6000 tādu ierīču. Acīmredzot Reiņa piemājas mežs par vērtīgu egļu audzi nav noteikts, jo slazdu te šovasar nebija.

Nevērtīgos mežos šovasar egles aizliedza cirst, lai kaitēkli nepievilinātu. Savukārt jau invadētos mežos par efektīvāko cīņas metodi atzīta vienlaidu sanitāra kailcirte. Cērtot tikai daļu koku, pārējās pieaugušās egles kļūst par vieglu upuri kā veselā, tā jau invadētā mežā.

"Krājas kopšanas cirte parasti ir beidzamā ciršana pirms ražas novākšanas, tur jau nāk ārā diezgan lieli materiāli. Pareizi būtu to darīt tikai un vienīgi ziemā, bet nav pietiekami resursu - tiem pašiem "Latvijas valsts mežiem" ir tik daudz mežu, ka nevar atrast resursus," saka Šmits.

"Bija skaidri redzams, ka mizgraužu pieaugums visu laiku iet uz augšu, varētu teikt, dubultā katru gadu," atzīst Purs. "Līdz ar to bija skaidrs, ka ir pēdējais brīdis pieņemt kardinālu lēmumu un runāt par ierobežojumiem egļu astoņzobu mizgrauža aktīvajā periodā.

Būtiskākie ierobežojumi ir koku ciršana. Tā, lai nepiesaistītu vēl vairāk šo astoņzobu mizgrauzi, radot apdraudējumu palikušajām egļu audzēm."

Ciršanas atļaujas varēja saņemt tikai tad, ja vienā hektārā meža atrasti 10 svaigi invadēti koki. Dažos gadījumos cilvēki Meža dienestu mēģinājuši apmānīt, imitējot kaitēkļu pēdas ar īlenu, taču tādu gadījumu neesot daudz, jo koksnes cena pašlaik ir zema.

"Jebkuros laikos būs cilvēki, kas ārkārtas situācijas vai kritiskas situācijas izmantos savā labā," piebilst Purs. "Tāpēc bija ļoti svarīgi, ka, saņemot iesniegumu, mežzinis dodas uz mežu un pārbauda - ir vai nav pazīmes un elementāri 10 koki; gadījumos, kad tā nebija, mēs rakstījām atteikumus. Bet atsevišķi gadījumi bija, jā."

Šobrīd tas ir tikai solis vienā virzienā, lai mums nebūtu tā kā Bavārijā, kur redzam ļoti daudz nokaltušu egļu mežu. Tāpēc mums ir jāsper šie kardinālie soļi un jāiet uz to, lai nepazaudētu egļu mežus. Viņi, protams, ir un būs, bet jautājums, vai mēs viņus gribam uzreiz pazaudēt, vai mērķtiecīgi saglābt un neaiziet tik tālu, ka neko nedarām un tikai skatāmies, kā viss notiek.

Šogad Valsts meža dienests kaitēkļu dēļ izsniedzis atļaujas tuvu pie 5000 hektāru meža ciršanai. Tas ir četras reizes vairāk nekā pirms dažiem gadiem.

"Mums nav milzīgas egļu platības kā tajā pašā Belavežā, Karpatos vai tamlīdzīgi. Mums tomēr ir mozaīkas struktūra, un, ja tas mizgrauzis kādā audzē ir iemeties, novācam ražu, sākam jaunu dzīvi, un gan no saimnieciskā viedokļa, gan no kukaiņu viedokļa viss ir kārtībā," uzskata Šmits. 

Meža nozares speciālisti mierina, ka nekādas katastrofālas sekas egļu mežu iznīkšanai nebūs. Taču par plašām kailcirtēm bažas izskan gan no dabas draugiem, gan finanšu analītiķiem.

Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners norāda: "Kas attiecas tieši uz eglēm, man pašam ir viens jautājums, vai šai mums ļoti izplatītajai sugai Latvijas mežos ir tāda pati perspektīva, kā bija līdz šim, ņemot vērā klimata pārmaiņas. Ja tas tā nav, tad kad un kā mēs darīsim kaut ko savādāk.

Ja tas tā ir, tad gribētos redzēt tādu ļoti pamatīgu pamatojumu, vai tiešām tas, kas šobrīd notiek, ir nebūtiskas pārmaiņas. Drīzāk ir politisko pagātnes cīņu sekas.

Otrs jautājums ir - kas notiek pēc kailcirtēm. Zinātniskā doma, kas ir Latvijā, un arī izteikts lobija spiediens ir uz ļoti intensīvu izmantošanu. Tas nozīmē, ka pēc kailcirtes notiek zemes frēzēšana, līnijās tiek stādītas monokultūras. Selekcionēti stādi, kuri arī vizuāli atšķiras no mums ierastajiem kokiem. Tad mums būs līnijās augoši meži ar vienveidīgiem kokiem un vienmēr iztīrītu pamežu. Jautājums, vai šāda ekonomiski ļoti intensīva mežu izmantošana, kas līdzinās lauksaimniecības tehnikai, vai tā ir sabiedrības visām interesēm atbilstoša."

Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vadītājs saka: "Vislielākā cerība ir vienkārši kāda briesmīga vasara - slapja, lietaina, auksta. Tas ienestu vislielāko ietekmi.

Sākot ar pavasari, varbūt vēl visa vasara - slapja, auksta, vējaina, lietaina. Tam būs vislielākā ietekme uz egļu astoņzobu mizgrauzi."

Šaubas par egļu mežu nākotni izskan arī no zinātnieku vidus. Politikai par to, kādu koku stādīšanu veicināt, būtu jānāk no Zemkopības ministrijas puses. Realitātē to diktē kokapstrādes uzņēmēju lobijs.