“Māsiņ, drīz tu gulēsi gultā un dzersi šampanieti! Es skriešu uz veikalu, cepšu un vārīšu.” Cilvēkiem, kurus skārusi smaga slimība, vislielākās bailes ir nevis no nāves, bet kļūt par apgrūtinājumu saviem tuviniekiem. Aija vairākkārt atkārto, ka drīz viņa atkal būs uz kājām. Tad māsai vairs nebūs par viņu jārūpējas, tad viss būs otrādi – viņa rūpēsies par mājas soli, viņa uz saviem pleciem iznesīs ikdienas smagumu, viņa skries un darīs. 

Mazajā divistabu dzīvoklītī Vecmīlgrāvī vienu istabu gandrīz pilnībā aizņem funkcionālā gulta, tai blakus dažādu medikamentu kaudzīte, bet caur pavērto logu istabā plūst šogad tik negribīgi aizejošās vasaras neierasti spožā gaisma. Aija Sondore tajā guļ nespēkā sakļautām rokām - kā izdilušiem spārniem. Slimība no kājām un rokām dažu mēnešu laikā izsūkusi visu spēku. Viņai ir diagnoze, ko neuzņemas skaidrot pat pieredzējuši ārsti – tas drīzāk ir simptomu kopums, smaga neiroloģiska saslimšana, kas atņēmusi viņai kustības, vēl nesen tik enerģisko, dzīvespriecīgo sievieti pārvēršot izkaltušā mūmijā.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X