Ejot pa Tvaika ielu virzienā no Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra uz, teiksim, 49. autobusa pieturu, taisni pretī “Mantesam” redzama alus darītava "Aldaris". Uzreiz aiz ieejas vārtiem darītavas ēkas augšējā stūrī tādā kā nišā stāv skulptūra – bārdains sentēvs ar augsti paceltu alus kausu. Tas ir varenais Gambrīns – teiksmains lejasvācu karalis, aldaru un alus mīļotāju aizbildnis, kurš bieži tiek pārprasts un uzskatīts par svēto vai pat dievību. Nē, nē, viņam vienkārši patika dzert alu un daudz. Piemēram, alus vārdnīcā “The Dictionary of Beer and Brewing” vēstīts, ka Gambrīns vienās svinībās esot varējis izdzert 144 pintes alus. Tas man lika aizdomāties un neticībā iesmieties, jo, hei, es, piemēram, izplēšu sešas pintes gaišā alutiņa un tad jau lūkoju uz ielas izkauties ar tirdzniecības telti, apsūdzēt durvju aili neuzticībā durvīm un savu kaķi saukt par miesīgu dēlu. Bet ko nu es saprotu no alus. Tieši tāpēc nolēmu vērsties pie eksperta un uzrunāt Alus darīšanas apvienības “Prusaks” vienu no prusakiem Robertu Strautnieku.

“Sveiks, Robert,” es rakstīju, “leģenda vēsta, ka alus darītāju aizbildnis Gambrīns viena vakara laikā esot spējis izpļaut 144 pintes alus. Vai tā varētu būt, vai kāds smagi pļūtī? Un pie viena: vai alus “Walters” tiek darināts tā, ka cilvēks izdzer pinti “Waltera”, izčurā to podā, kur tas pa kanalizācijas caurulēm nonāk alus darītavā “Walters” un ietek “Waltera” bundžā?”

“Sveiks, Roland,” tūliņ atbildēja Roberts, “klau, atbrauc pie mums uz alus brūzi, papļāpāsim, parādīšu, kas un kā, iedošu padzerties, un varbūt atradīsim atbildes uz šiem un citiem taviem jautājumiem.”