Eiropas Savienības (ES) nepieciešamība pēc ciešākas fiskālās savienības un kohēzijas, risinot draudošās problēmas, tagad ir plaši atzīta. Taču līdz brīdim, kad politikas veidotāji veiks reālas reformas, lai panāktu šos rezultātus, ES fiskālā un monetārā politika turpinās nodarīt kaitējumu.

Eiropas ekonomikas politikas veidotājiem pēdējā laikā ir bijis saspringts darba grafiks. Vispirms Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome pulcējās, lai apspriestu, kā desmito reizi pēc kārtas paaugstināt procentu likmes. Pēc tam ES Ekonomikas un finanšu lietu padome tikās, lai apspriestu ES fiskālo noteikumu reformas, par kurām pagaidām vēl nav panākta vienošanās. Visbeidzot, Eiropas ministri, centrālo banku vadītāji un regulatori rīkoja tradicionālo neformālo sanāksmi, lai apspriestu ekonomikas pārvaldību un fiskālās un monetārās politikas koordināciju. Tomēr diemžēl neviena no šīm sanāksmēm, visticamāk, nenodrošinās Eiropai vajadzīgās pārmaiņas.

Kad sākās Covid-19 krīze, Eiropas iestādes un centrālo banku pārstāvji rīkojās ātri, lai īstenotu efektīvus un inovatīvus reaģēšanas pasākumus, kurus iepriekš tikai retais būtu uzskatījis par iespējamiem. Taču to izraisītais valsts parāda pieaugums un nesenais inflācijas uzliesmojums pārsteidza politikas veidotājus. Tagad dažas ES dalībvalstis – īpaši tās, kurām bija iebildumi pret pandēmijas izdevumiem – iestājas par atgriešanos pie taupības pasākumiem, un ECB atkal ieņēmusi stingru nostāju.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X