Vieta, kur satikt savējos un vienkārši būt

Oksanai kopš dzimšanas ir garīga rakstura traucējumi, kuru dēļ piešķirta 2. invaliditātes grupa. Viņa ir vienīgais bērns savai mammai, brālītis ir viņsaulē. Bērnību Oksana pavadījusi Valmierā, laukos, un uz Ādažiem abas sievietes pārcēlušās pirms apmēram 20 gadiem, jo “mamma te sāka strādāt”. Tagad mamma esot palīgs Oksanai, lai gan abām ir katrai savs mājoklis, un Oksana arī pati nopelna sev iztiku, veicot teritorijas uzkopšanas darbus. “Esmu sētniece,” viņa bikli saka un tikpat atturīgi atbild uz citiem jautājumiem, kas saistīti ar viņas biogrāfiju. Taču sievietes acis iemirdzas un izteikto vārdu kļūst manāmi vairāk, kad runa ir par dienas atbalsta un rehabilitācijas centru “Ūdensroze”, kurp Oksana dodas teju katru darbdienu pēc tam, kad uzkopta viņai kā sētniecei uzticētā teritorija.

No skepses līdz draudzībai

Tāpat kā citviet Latvijā, arī Ādažos dienas atbalsta un rehabilitācijas centrs ar skaisto nosaukumu “Ūdensroze” izveidots ar Eiropas Savienības fondu atbalstu deinstitucionalizācijas projekta ietvaros. Tā tapšanas laikā ādažnieku vidū klīda ne mazums runu par to, ka šāda centra izveide pašā pilsētas sirdī, turklāt pretī sākumskolai, apdraudēs gan bērnus, gan citus, kas ik dienu mēro ceļu garām “Ūdensrozei”. Jo tur taču nāks cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem!

Ir pagājis tikai gads, un pat skeptiskāko ādažnieku skatījums ir mainījies. Gan Oksana, gan vairāki “Ūdensrozes” darbinieki atklāj, ka nereti vietējie nāk sasveicināties vai aprunāties ar centra klientiem. Īpaši tad, kad gadījusies saulaina diena un centra apmeklētāji savas nodarbes no iekštelpām pārcēluši uz terases, kas atrodas pretī velo pumpu trasei. Tāpat vietējie iedzīvotāji atzinīgi novērtējuši skaistās puķu dobes, ko iekopuši centra klienti kopā ar saviem skolotājiem, bet tagad, rudenī, kāds palaikam atnāk pacienāties ar āboliem no turpat līdzās centram augošās ābeles.

Šuj un dāvina

Dienas atbalsta un rehabilitācijas centra pakalpojumus var izmantot pilngadīgi cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, savukārt fizioterapeita pakalpojumi bez maksas pieejami arī bērniem gan ar garīga rakstura problēmām, gan ar kustību traucējumiem.

Oksana par “Ūdensrozes” klienti kļuva, atsaucoties Ādažu sociālā dienesta uzaicinājumam. “Esmu te no pirmsākumiem, man šeit patīk, te ir ļoti labi. Vide, cilvēki,” iemirdzoties prieka dzirkstij acīs, saka Oksana. Viņa atzīst – ja šāda centra nebūtu, pēc sētnieces pienākumu veikšanas agrās rīta stundās viņa dotos mājās un tur arī pavadītu atlikušo dienas daļu. Varbūt pastrādātu dārzā, varbūt pievērstos kādiem rokdarbiem, taču tas viss notiktu bez sarunām un kopā darīšanas ar citiem. Lielākoties Oksanas ikdiena paietu vienatnē.

Lai gan sieviete ir klusa un pat bikla, runājot par iespēju ik dienas satikt centrā sastaptos draugus, viņas sejā redzams patiess prieks. Un īpaši, kad Oksana runā par savu mīļo šūšanas skolotāju Noru, kura viņai iemācījusi darboties ar šujmašīnu. “Man ļoti patīk, bet es vēl uztraucos šujot, jo daudz ko neprotu. Nora man māca,” saka Oksana un atklāj, ka pašas darinātu priekšautu un dekoratīvo spilvenu jau pasniegusi kā dāvanu mammai.

Kopīgi svētki un katram savs stūrītis

Ik darbdienu “Ūdensrozē” ierodas vidēji 7–10 dienas centra klienti. Visiem kopā ir dažādas nodarbības, pusdienas tuvējā kafejnīcā un kopīga launaga gatavošana. “Mēs atrodam kādu recepti, ko gribam pagatavot, un tad kopā cepam un vārām,” atklāj Oksana. Ir izveidots dežūru grafiks, un katras dienas atbildīgais cilvēks gan klāj galdu launagam, gan visu nokopj pēc tam.

Tāpat katrs centra klients var pabūt vienatnē, ja vēlas, jo pieejamas dažādas telpas, kur nodoties sev tīkamai nodarbei. Piemēram, vienā no telpām ir iespēja skatīties kādas pārraides vai filmas, citā var dziedāt karaoke utt. Oksana vislabprātāk šuj, izšuj vai veic kādus citus rokdarbus un rosās virtuvē, savukārt it nemaz viņai nepatīk gleznošana. Jautāta, ko vēl gribētu dienas centra pakalpojumu klāstā, sieviete vairākkārt uzsver: “Man viss ir labi, nekas nepietrūkst! Mēs kopā svinam vārda dienas, dzimšanas dienas, svētkos gatavojam koncertus, izrādes. Es šeit daudz esmu iemācījusies un mācīšos vēl!”

Sarunas beigās Oksana vēl piebilst, ka ar “Ūdensrozes” cilvēkiem bijusi ekskursijā, un ceļot gan viņa gribētu vairāk: “Tepat pa Latviju. Man ļoti patīk!”

Raksts publicēts Labklājības ministrijas informatīvās kampaņas «Iekāp otra kurpēs» ietvaros.