Ieskats romiešu kareivju dzīvē

Ja jauns cilvēks kļuva par romiešu kareivi jeb leģionāru, viņam bija sevi jāziedo impērijai 25 gadu garumā, reizēm pat tam maksājot dzīvību. Par to viņš tika cienīts, saņēma stabilus ienākumus un solījumus par piedzīvojumiem un slavu. Šie piedzīvojumi nebija saistīti tikai ar kaujām. Pirmajos divos gadsimtos mūsu ērā Romas impērija bija tās zenītā – kara risks bija relatīvi zems, bet impērijas 7500 kilometru robeža bija jāaizsargā. Oktaviāna laikā romiešu armija sasniedza 300 tūkstošus vīru, un leģionāri bija vajadzīgi arī miera laikos. Ne katram bija iespēja pievienoties armijai – kandidātiem bija jāizpilda dažādi sarežģīti testi, kas atsijāja fiziski un morāli vājākos. Tos, kas testus nokārtoja, pakļāva nopietnām apmācībām un visticamāk nosūtīja uz vientuļiem mežiem impērijas tālākajos nostūros.

Viens no šādiem cietokšņiem bija Vindolanda pie Adriāna sienas Ziemeļanglijā. Trīs gadsimtus tas atradās romiešu pakļautībā. Pēdējās desmitgadēs šeit veiktie izrakumi ļāvuši uziet vairāk nekā 2000 koka plāksnīšu ar tintes rakstiem. Tās bija no mājām sūtītas vēstules ar jautājumiem par pierobežā mītošā karavīra labklājību un dzīves apstākļiem, un nereti šīm vēstulēm pievienoja arī ikdienas priekšmetus – apģērbu, zeķes, apakšbikses. Mājinieki nebija pilnībā zaudējuši saikni ar saviem jaunajiem leģionāriem.

Šiem jauniešiem bija vajadzīgs ēdiens, daudz ēdiena. Saskaņā ar mūsdienu aplēsēm, leģionārs dienā apēda kilogramu maizes un daudz gaļu. Un tas nebija par brīvu – romiešu zaldāts gadā nopelnīja 1200 sestertijus (ap 900 eiro), no kuriem atskaitīja izmaksas par ekipējumu un ēdienu. Atlikušo armijnieki mēģināja sakrāt, tomēr nereti viņi visu iztērēja papildus ēdienā un ekipējumā. Ap nocietinājumiem neskaitāmas mazas pilsētas plauka, ražojot un tirgojot šīs preces, organizējot tirgus un izklaidējot armijniekus tavernās un peldiestādēs.

Armijnieka dzīve, protams, nebija tikai jautrība un spēles. Viņi ik dienu fortos trenējās, devās pārgājienos pilnā tērpā, kas nereti svēra pat 40 kilogramus. Šo treniņu laikā leģions spēja noiet pat 30 kilometrus ar ātrumu 6 līdz 8 km/h – un tas viss sandalēs, kas bija paredzētas valkāšanai jebkādos apstākļos. Armijnieki šādās aktivitātēs sadedzināja vidēji 5500 kaloriju, tādēļ viņiem noteikti bija jābūt atlētiskiem.

Lai arī armijniekiem nebija ļauts precēties, viņiem bija atļautas attiecības un pat bērni, bet tas oficiāli tika atzīts tikai pēc viņu 25 gadu dienesta. Pirms tam pāri tika vienkārši “tolerēti”. Kas būtiski – fortos nereti bija vieta arī sievietēm un bērniem. Saskaņā ar leģendām, armijniekiem bija arī mājdzīvnieki – kaķi un suņi –, bet brīvajā laikā viņi pie pašu radītiem nelieliem altāriem lūdzās dieviem aizsardzību. Leģions nebūt nebija bezsirdīga kara mašīna, kādu to nereti attēlo – leģionāri bija cilvēki ar savām vēlmēm, bailēm un arī attiecībām. Viņi bija gan kareivji, gan tēvi, un pēc laika viņi sāka skaitīt dienas līdz sava 25 gadu dienesta beigām. Skaitīt dienas, lai brīdī, kad tas tiek pabeigts, viņi varētu uz mūžiem pakārt savas uniformas un doties dzīvot ar savu ģimeni. Gluži kā vairums no mums.

Seko mums arī Facebook