:format(webp)/nginx/o/2023/10/25/15677620t1h30e8.jpg)
Privātīpašuma tradīcijas Latvijas teritorijā ir ļoti nesenas, un nelielā saimniekošanas pieredze izpaužas gan īstermiņa domāšanā, gan nesaimniecisku lēmumu pieņemšanā. Sākot rūpēties par kaut nelielu zemes vai meža nostūri, attīstās racionāla, ilgtermiņa domāšana, kas var palīdzēt visai valstij un sabiedrībai kopumā.
Jo vairāk cilvēki domās saimnieciski, jo pārdomātākus kopīgus lēmumus pieņemsim valstiski svarīgās lietās, uzskata Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Pats savulaik bijis viens no lielākajiem zemes īpašniekiem Latvijā un tagad ikdienā strādādams ar mežu īpašniekiem, viņš novērojis, kā saimniekošana izmaina cilvēku.
«Latvijā diemžēl nav ilgu īpašuma tradīciju. Pirmie aizmetņi tika iznīdēti padomju laikā, un pēc neatkarības atgūšanas tikai pamazām sākam izprast privāta īpašuma vērtību. Piemēram, mežs ir fantastisks resurss. Atjaunojams. Tas ir drošības spilvens un nodrošinājums.
Cilvēki, kuriem pieder mežs, ir ļoti labā un drošā situācijā. Pat ja viņi nav izlēmuši to izstrādāt, cirst kokus, tam tāpat ir liela pievienotā vērtība.
Jo īpaši Eiropas zaļā kursa un oglekļa dioksīda emisiju kontekstā,» TVNET stāsta M.Liopa, piebilstot, ka nekad nav par vēlu iegādāties zemi vai mežu. Zemes gabalu cena ilgstoši bija neadekvāti zema un tikai tagad pietuvojas patiesai vērtībai. Tādēļ zeme ir izdevīgs ieguldījums. Tā spēj nemitīgi ienest īpašniekam naudu. Pat ja pašam negribas audzēt pārtiku, neizmantotos hektārus var iznomāt kādam apņēmīgākam saimniekam.
«Kad cilvēks kļūst par īpašnieku, mainās viņa skatījums uz īpašumu. Lēmumi kļūst pārdomātāki, plāni tiek veidoti ilgtermiņā. Mums tas viss ir salīdzinoši jauns, bet, piemēram,
skandināviem ir senākas tradīcijas un ļoti pragmatisks skatījums uz zemi. Tur pat pensiju fondi iegulda naudu mežā, jo katrs hektārs nes peļņu,»
ziemeļnieku piemēru piesauc M.Liopa, kurš aktīvi sadarbojas ar Somijas mežiniekiem.
Latvijā privātīpašuma tradīcijas patiešām ir ļoti neilgas. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1817. gadā Kurzemes guberņā, 1819. gadā — Vidzemes guberņā un 1861. gadā Latgalē brīvību ieguva tikai paši zemnieki. Taču viņu zeme kopā ar mājām palika muižnieka īpašumā. To varēja izmantot vien tad, ja ar muižnieku tika noslēgts nomas līgums. Lai arī zemnieki šo «zemes stūrīti» uztvēra kā savu, patiesībā viņi bija tikai nomnieki, un par zemes izmantošanu bija jāpilda klaušas jeb neapmaksāts darbs muižnieka labā.
«Pēc dzimtbūšanas atcelšanas bija aptuveni 30 gadi, kuros latviešiem nepiederēja nekas. Mājas varēja sākt atpirkt tikai no 1870. gadiem, un arī tad tik turīgu zemnieku, kuri spētu izpirkt īpašumu, nebija daudz. Lielākā daļa zemju joprojām piederēja muižai,» atgādina Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju nodaļas docents, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. To apliecina arī oficiālā statistika.
Vēl pirms Pirmā pasaules kara 48% no visas lauksaimnieciski izmantotās zemes piederēja apmēram 1300 privātām muižām, bet ap 40% zemniekiem.
Leģendām apvītie latviešu strēlnieki necīnījās par savu tēvu sētu burtiskā izpratnē, jo viņiem tā nemaz nepiederēja. Liela daļa no šiem jauniešiem bija pilsētnieki, rūpnīcu strādnieki, kuri bija algoti darbinieki un mitinājās īrētos vai darba devēju piešķirtos mājokļos. Latvieši pa īstam pie zemes tika vien pēc 1920. gada agrārās reformas, un saimniekošanas periods izrādījās vien divas desmitgades īss.
Arī padomju laikos privātpersonām nekas īsti nepiederēja, un privātīpašumu iepazinām vien pēc neatkarības atgūšanas, kad daļa sabiedrības atguva okupācijas laikā atņemtos īpašumus, bet citi varēja privatizēt padomju varas piešķirtos mājokļus, kuros tobrīd mitinājās. Tomēr pat tad daudzi neuztvēra šo īpašumu par tik vērtīgu, lai par to pienācīgi rūpētos. To apliecina joprojām daudzviet novērojamā dzīvokļu īpašnieku nespēja vienoties par mājas kopīgu uzturēšanu.
«Uzskats, ka cilvēkam jāpieder privātīpašumam, Latvijā patiesībā izveidojies vien pēdējos 20 gados, kad bankas sāka aktīvi piedāvāt hipotekāro kredītu.
Un arī tas attīstījies ne gluži pareizā virzienā. Pie mums īpašums tiek izmantots, lai izrādītos, kas ir raksturīgi nevienlīdzīgām sabiedrībām. Un Latvijas sabiedrība ir ļoti stratificēta. Tiek pieliktas lielas pūles, lai turīgums tiktu parādīts uz āru. Tiek būvētas mājas, ko garāmbraucošie var aplūkot un kur kolēģus uzaicināt uz ballīti,» skaidro sociālantropologs K.Sedlenieks, piekrītot tēzei, ka latviešiem tomēr piemīt tieksme iegūt īpašumā savu zemes pleķīti, lai varētu dzīvot no visiem atsevišķi.
Vēsturiski īpašumam bijusi krietni lielāka loma par ekonomiskajiem ieguvumiem. Tā spējusi piesaistīt cilvēku konkrētai vietai.
«Šis fenomens aizsākās ar lauksaimniecisko revolūciju, kad cilvēki sāka apstrādāt zemi. Pirms tam mednieki un vācēji nemitīgi pārvietojās un, sastopoties ar konkurentiem uz resursiem, varēja doties meklēt ēdienu citur. Taču līdz ar prasmi apstrādāt zemi, tās vērtība pieauga. Vienlaikus radās lielākas problēmas, ja kāds cits arī vēlējās šo zemi izmantot.
Iesētās labības zaudēšana nozīmēja draudus izdzīvošanai, tādēļ Homo sapiens kļuva agresīvāki. Sākās kari, un cilvēki bija gatavi nomirt par vietu, kurā dzīvoja,»
vismaz 10 tūkstošus gadu tālā pagātnē atskatās LU Vēstures un filozofijas fakultātes vadošā pētniece un docente Anne Sauka. Lai arī šodien cilvēkiem parasti nav jāsastopas ar šādiem draudiem īpašumam, tā esamība vai neesamība tomēr spēj ietekmēt mūsu lēmumus. Piemēram, ja cilvēks nespēj atļauties iegādāties īpašumu, viņš var atteikties no domas veidot ģimeni vai laist pasaulē bērnus, jo uzskata, ka nespēs tiem dot nepieciešamo māju sajūtu. Nevēloties atzīt sev, ka lēmuma pamatā ir nespēja nopelnīt pietiekami daudz, cilvēki mēdz sev iegalvot, ka viņi nemaz nevēlas ģimeni.
Tiesa, šobrīd šāda veida lēmumu pieņemšanā lielā mērā palīdz visa publiskā telpa, kurā tiek daudzināts karjerisms, nodošanās sevis pilnveidošanai un atsaistīšanās no ilgtermiņa saistībām.
«Uz attiekšanos no īpašuma savā ziņā mudina visa kapitālistiskā sistēma, kam ir izdevīgs mobils darbaspēks un īstermiņa saistības.
Tādēļ starptautiskos uzņēmumos ar aizdomām raugās uz darbiniekiem, kuri pārāk ilgi strādā vienā darba vietā vai nemaina amatus. Arī ilgstoša piesaiste vienai vietai netiek uzskatīta par vēlamu, tādēļ darbinieki tiek rotēti no vienas pilsētas uz otru vai pat uz citām valstīm. Pat filmās nereti tiek propagandēta karjeras nostādīšana virs ģimenes interesēm, neraugoties uz to, ko cilvēks pats par to domā. Būtībā viņam tiek radīta sajūta, ka viņš pats pieņēmis lēmumu, lai gan patiesībā pie tā noveduši ārēji apstākļi,» skaidro filozofe. Tas gan nenozīmē, ka brīva sekošana darba iespējām ir sliktāka par spītīgu pieķeršanos savam īpašumam, kuru paliek par grūtu uzturēt, jo neizdodas pienācīgi nopelnīt. Svarīgi, lai lēmums būtu paša pieņemts un atbilstu patiesajām vēlmēm.
Raksts tapis sadarbībā ar AS "Latvijas Finieris".
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)