LATVIJAS PORTRETI ⟩ Upeitī dzeive jauka. Gaisma Latvijas pierobežā (4)

Avots: nematerialalultura.lv

Upīte - gaisma Latvijas pierobežā

Upīte «uz papīra» izskatās pēc klasiska Latvijas pierobežas ciema. Tajā dzīvo vien nedaudz vairāk kā 100 cilvēku, un tas atrodas Latgales reģionā, kurā bezdarba līmenis 2023. gada oktobrī ir visaugstākais Latvijā - 10,9% (salīdzinot ar 5,4% Vidzemes reģionā, 4,4% Rīgas reģionā, 5% Zemgales reģionā un 5,5% Kurzemes reģionā). Tas ir viens no mazākajiem ciemiem Šķilbēnu pagastā. No Rīgas to šķir 254 kilometri. Bet no robežkontroles punkta «Vientuļi», caur kuru ved ceļš uz Krieviju, - vien nedaudz vairāk kā 20 kilometri. Taču Upītes ielās skan Augšlatgalē izplatīts latgaļu valodas dialekts, kas vienkārši saprotams arī tikai latviski runājošajiem. 

«Visā Latvijā cilvēki brauc prom. Un arī arī Upītē brauc prom. Vienmēr ir braukuši cilvēki prom. Arī tā saucamajos labajos Latvijas laikos arī brauca cilvēki prom. [..] Cilvēks ir tā radīts, ka viņš migrē. Bet tie, kas paliek, - tiem nevajag domāt, ka tagad mēs neko nedarīsim, ja aizbrauca 10 vai 20 cilvēki. Nu, aizbrauca – aizbrauca!

Pārējiem mums ir vairāk vietas!»

Tā smaidot atbild Andris, kad jautāju, ko viņš domā par Latgali - un visu Latviju - raksturojošo emigrāciju. Kaut arī Upītes centrā redzami pamesti nami, ierastā pesimisma vietā viņa sacītajā saklausāms optimisms un uzņēmība. Galvenā motivācija turpināt darbu pie Latgales kultūras mantojuma izkopšanas viņam ir bērni. Tāpēc jau pirms studiju noslēgšanas Rīgā un atgriešanās Upītē viņš ar sievu Ligitu nosprieda, ka nepieciešams nodrošināt viņiem tādas pašas iespējas, kā uzaugot Rīgā. «Mūsu nosacījums, [..] - lai bērni nav zaudētāji. Skolas te ir. Veikali ir. Bet ko bērniem vajag? Bērniem vajag izklaidi labu. Nu un tad sanāca, ka mēs sākām kūrēt tās kultūras lietas.

Kamēr mēs dzīvojām 11 gadus Rīgā, mēs ik pa laikam domājām: «Aiziesim ar bērniem uz Leļļu teātri!» Tad tāda lieta, tad tāda... Beigās arī neaizvedām. Bet, dzīvojot Upītē, mums Leļļu teātris laikam jau piecas reizes ir bijis.» Vēl neilgi pirms mūsu ierašanās Upītes svētkos «Otkon jauns» tur norisinājās «Dirty Deal Teatro» izrāde «Pārcēlāja» un Nacionālā teātra izrāde «Divas pasaules».

Upītes iedzīvotājiem pieejams ir ne vien teātris, bet arī laikmetīgā māksla. Nemateriālās kultūras centra telpās izstādīts Andra māsas Lienītes Slišānes lielformāta adījums «Mamma». Tas vēsta par mākslinieces dēlu, kurš traģiskā negadījumā gājis bojā. Darbs dokumentē dēla rokraksta attīstību dažādos vecumos, rakstot vārdu «mamma».  

Pētot kultūras centra telpas, Andris stāsta, ka Upītes kultūru šobrīd uztur visas trīs paaudzes: Upītes etnogrāfiskais ansamblis, kurā darbojas pat 85 gadus veci dalībnieki, folkloras kopa «Upīte» un Upītes bērnu folkloras kopa. Tādējādi Upītē nodrošināta visu vecumu iedzīvotāju iesaiste kultūras mantojuma saglabāšanā. Folkloras kopu aktivitāte nodrošina arī visu Upītes kultūrtelpas iedzīvotāju kopā sanākšanu, tādējādi rodot vietu sarunām un kopējām dziesmām, dančiem un rotaļām. Tādējādi tiek veicināta arī neformālās kultūras tradīciju kopšana - ārpus mēģinājumiem folkloras kopu dalībnieki tiekas spēlē «Agruos pušdīnes» un bauda tradicionālos ēdienus, vēlāk balsojot par labāko cienastu.

Andra ģimene, ar dēla Domenika Slišāna iesaisti, īsteno arī mūsdienīgās Latgales kultūras mantojuma popularizēšanu, tulkojot latgaļu valodā populāras latviešu dziesmas. Latgaliski pārtulkota grupas «Dakota» dziesma «Kurtizāņu ugunskurs»

Vieta, kur dzīvo Latvijas senās un tiek veidotas jaunas tradīcijas

Upītē ik gadu noris arī maija dziedājumi. Tradīcija Latgalē iedibināta 19. gadsimtā, lai godinātu Jaunavu Mariju, un tajā piedalās lielākoties vecāka gada gājuma iedzīvotāji. Upītē uzturēta tiek arī saļmu dziedāšana par mirušajiem, kuru pārņem arī jaunākās paaudzes iedzīvotāji. Upītes iedzīvotāji lepojas, ka šīs tradīcijas joprojām ir dzīvas, nevis tiek piekoptas teatralizēti. 

Kopš 2002. gada Upītē ik gadu notiek arī dzejas festivāls «Upītes Uobeļduorzs», kurā septembra trešajā sestdienā pucējas latgaliešu valodā rakstoši dzejnieki, dzejas mīļotāji un mūziķi no visas pasaules. Festivāls šobrīd uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem Latgales kultūras notikumiem Latvijā. Festivāla idejas autors ir Antons, kas pasākumu organizēja Dzejas dienu ietvaros, kuras noris visā Latvijas teritorijā. Par festivāla himnu kļuvis Antona Slišāna dzejolis «Upītes Uobeļduorzs» ar Ulda Frīdrihsona mūziku, kas festivālā tiek atskaņota katru gadu.

Upīte - vieta Latgales nākotnei

Upītes pamatskolas telpās, kurās gan vairs neskan bērnu čalas, bet ierīkota izlaušanās istaba un tetovēšanas salons, kā arī ierakstu studija, visvairāk pārsteidz digitālās stelles, kas izmantotas tradicionālu lina darinājumu aušanai. Andris lepni izrāda Abrenes tautastērpu. Tajos tērpušās arī dalībnieces folkloras kopas «Upīte» veidotajā videoklipā, kas ar TVNET dalību uzņemts 2018. gadā dziesmai «Tāvs dālam naudu deve». Videoklipā galvenajā lomā redzams arī Andra dēls Domeniks Slišāns, kurš šogad sāks studijas Rīgā. Domeniks raksta dziesmas ar vectēva Antona dzejas vārdiem. 

Pēc Upītes apmeklējuma priekšstats par Latvijas pierobežu TVNET komandai krasi mainījies. No vietas, kurā pastāv tikai bezdarbs un problēmas, pavisam skaidri iezīmējas nākotne, kurā turpina pastāvēt un mainīties latgaliskā un latviskā kultūra. Pats Andris saka, ka tam palīdzēt varējusi arī Upītes iedzīvotājiem raksturīgā spītība. «Mēs laikam esam arī drusku spītīgi. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka mēs pagastā esam jaunākais ciems, mazākais ciems, un mums vienmēr ir bijis jāpierāda, ka mēs esam labākie.

Un man liekas, ka mēs arī esam labākie.

Un zināt, kā ģimenēs ir. Ģimenēs reizēm arī sastrīdas, bet tajā pašā laikā vienmēr nāk viens otram palīgā. Tādi mēs arī Upītē esam.»

Projektu "Latvijas portreti" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild SIA "TVNET GRUPA"MAF 2023