ST priekšsēdētājs: Garantētais ienākumu slieksnis nenosedz pārtikas pamatvajadzības

Laviņš norāda, ka minimālo ienākumu slieksnis no 2024.gada veidos 137 eiro, bet šī summa nav pietiekama pat minimālā pārtikas groza nodrošināšanai.

Labklājības ministrija (LM) iepriekš tiesas sēdēs sniegusi informāciju, kurā norādīja, ka valstī ir izstrādāta kārtība, kā nosakāmi minimālajā pārtikas grozā esošie produkti, līdz ar to ir viegli saskaitīt nepieciešamos līdzekļus to iegādei. Pēc LM datiem 2020.gadā, lai nodrošinātu minimālo pārtikas grozu, bija nepieciešams 151 eiro, bet pusaudzim no 15 līdz 18 gadu vecumam - 154 eiro.

"Ja skatāmies, ka garantētais ienākumu slieksnis ir 137 eiro, tad vienkārši var redzēt, ka šis atbalsts nenosedz pārtikas pamatvajadzības," norāda Laviņš, papildinot, ka valsts garantē apmaksātās pusdienas skolā no pirmās līdz ceturtajai klasei, bet netika saņemta skaidra atbilde par bērniem pirmsskolas izglītības iestādēs, kā arī skolēniem no piektās līdz devītajai klasei.

Tāpat LM pārstāvji bija informējuši, ka tādām pamatvajadzībām kā pārtika un apģērbs vajadzētu būt nosegtām no garantētā minimālā ienākuma apmēra, kurš 2024.gadā būšot 137 eiro. Laviņš norāda, ka tiesas sēdē netika gūtas pārliecinošas atbildes par to, kā cilvēks spēs nosegt šīs divas pamatvajadzības, ņemot vērā, ka jau 2020.gadā minimālais pārtikas grozs izmaksāja vismaz 151 eiro.

ST atzinusi, ka valsts līdz šim ir nodrošinājusi mājokļa pabalstu, kurš vismaz minimālā apmērā ikvienai trūcīgai personai nodrošina mājokli. Tāpat valsts ir nodrošinājusi sistēmu, kura vismaz minimālā apmērā nodrošina iespējas saņemt veselības aprūpi, kā arī bezmaksas izglītību.

Viņaprāt, minimālo ienākumu slieksnim ir jābūt tādam, lai nosegtu gan minimālo pārtikas grozu, gan arī apģērba izmaksas, kas ir nepieciešamas trūcīgajai personai.

Jau vēstīts, ka ST šodien par neatbilstošām pamatlikumam pasludinājusi normas, kas nosaka minimālo ienākumu slieksni un tā pārskatīšanas periodu.

Lieta tika ierosināta pēc 20 bijušo Saeimas deputātu pieteikuma. Viņi lūdza ST izvērtēt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33.panta pirmās daļas un likuma "Par sociālo drošību" 2.2 panta otrās un trešās daļas atbilstību Satversmes 1.un 109.pantam.

Lietā sākotnēji apstrīdētās normas bija spēkā līdz šī gada 30.jūnijam un noteica zemāko minimālo ienākumu slieksni - 109 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 76 eiro pārējām personām mājsaimniecībā, kā arī paredzēja šā sliekšņa pārskatīšanas regularitāti - ne retāk kā reizi trijos gados.

Šī gada 8.martā Saeima pieņēma grozījumus sākotnēji apstrīdētajās normās, un tie stājās spēkā 1.jūlijā. Apstrīdētās normas šobrīd spēkā esošajā redakcijā nosaka minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi un zemāko robežu - 20% no ienākumu mediānas, kā arī to, ka šis slieksnis tiek pārskatīts katru gadu.

ST secināja, ka sākotnēji apstrīdētās normas ir izteiktas jaunā redakcijā un tādējādi atzīstamas par spēku zaudējušām. Tomēr tiesa uzskatījusi par nepieciešamu pārliecināties par to, vai ar apstrīdētajām normām radītā tiesiskā situācija ir mainīta pēc būtības. ST atzina, ka minētais jautājums ir sociāli nozīmīgs un skar būtiskas sabiedrības intereses un, lai gan likumdevējs sākotnēji apstrīdētās normas ir grozījis, tās joprojām paredz kārtību, kādā nosakāms minimālo ienākumu slieksnis.

Tādējādi tās regulē vienas un tās pašas tiesiskās attiecības. Līdz ar to ST nolēma, ka tiesvedība lietā nav izbeidzama un ir vērtējama gan sākotnēji apstrīdēto normu, gan jauno apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1.un 109.pantam.

ST atzina, ka likumdevējs pats gan sākotnēji apstrīdētajās normās, gan jaunajās apstrīdētajās normās ir noregulējis būtiskākos ar minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanu saistītos jautājumus un paredzējis objektīvu minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi.

Vērtējot, vai likumdevējs ir izpildījis pienākumu regulāri pārskatīt minimālo ienākumu slieksni, ST atzina, ka ar jaunajām apstrīdētajām normām ir nodrošināta minimālo ienākumu sliekšņa regulāra pārskatīšana, jo tas tiek balstīts uz aktuālākajiem likumdevējam pieejamiem datiem par ienākumu mediānu. Savukārt ar sākotnēji apstrīdētajām normām likumdevējs nebija nodrošinājis minimālo ienākumu sliekšņa regulāru pārskatīšanu, jo bija pieļāvis to, ka minimālo ienākumu slieksnis tika balstīts arī uz tādiem datiem, kuri iegūti pirms pieciem gadiem. Tādēļ ST atzina, ka sākotnēji apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1.un 109.pantam.

Attiecībā uz jaunajām apstrīdētajām normām ST vērtēja, vai minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas kārtība kopā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienai trūcīgai personai rada iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, un pārbaudīja, vai garantēto minimālo ienākumu pabalsta apmērs kopā ar citiem atbalsta pasākumiem nodrošina Satversmes tiesas iepriekšējos spriedumos atzīto pamatvajadzību - pārtikas, apģērba, mājokļa, medicīniskās palīdzības un pamatizglītības, kā arī iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē - apmierināšanu.

ST secināja, ka likumdevējs gan ir noteicis atbalsta pasākumus atsevišķu pamatvajadzību nodrošināšanai minimālā apmērā, tomēr nevar atzīt, ka ikvienai trūcīgai personai būtu pieejams visu tās pamatvajadzību apmierināšanai pietiekams atbalsts. Līdz ar to jaunajās apstrīdētajās normās paredzētā minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas kārtība kopā ar sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošinot ikvienai trūcīgai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Tādēļ ST atzina, ka arī jaunās apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1.un 109.pantam.

Tiesa vērsa uzmanību uz to, ka joprojām nav izveidota tāda sociālās palīdzības sistēma, kas nodrošinātu pārredzamu atbalsta sniegšanu, lai gan pašvaldībām, gan arī politikas veidotājiem un pašam likumdevējam būtu pieejama informācija par trūcīgām personām sniegtā atbalsta apmēru un efektivitāti. Turklāt sociālās palīdzības sistēmas uzdevums ir palīdzēt trūcīgām personām saviem spēkiem izkļūt no nabadzības slazda, tomēr tai nevajadzētu radīt tādus apstākļus, kas mazinātu trūcīgu personu vēlmi pašām līdzdarboties sociālās drošības sistēmas ietvaros savu pamatvajadzību apmierināšanai un uzlabot savus dzīves apstākļus.

Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudē spēku, ST secināja, ka sākotnēji apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža novestu pie tiesiskās nestabilitātes un būtu pretēja sociālās palīdzības mērķim. Savukārt attiecībā uz jaunajām apstrīdētajām normām ST secināja, ka likumdevējam ir jāievieš tāda sociālās palīdzības sistēma, kas nodrošinātu pārredzamu, efektīvu un mērķētu atbalsta sniegšanu, turklāt izmaiņas ir jāsaskaņo ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam. Tādēļ tiesa atzina, ka ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka jaunās apstrīdētās normas vēl noteiktu laiku paliek spēkā. Līdz ar to jaunās apstrīdētās normas ST atzina par spēkā neesošām no 2025.gada 1.janvāra.

Lieta ierosināta pēc 20 iepriekšējā Saeimas sasaukuma opozīcijas deputātu pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēji pamatā ir partijas "Saskaņa" 13.Saeimas deputāti - Andrejs Klementjevs, Jānis Urbanovičs, Nikolajs Kabanovs, Artūrs Rubiks, Regīna Ločmele, Edgars Kucins, Vladimirs Nikonovs, Zenta Tretjaka, Jānis Krišāns, Jānis Tutins, Inga Goldberga, Igors Pimenovs, Vitālijs Orlovs, Sergejs Dolgopolovs, Valērijs Agešins, Boriss Cilevičs, Karina Sprūde, Ivans Ribakovs, Ivans Klementjevs un Ļubova Švecova.