:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2019/02/08/11773243t1h0f58.jpg)
Ārā plosās orkāns, izsludināts oranžais vai kāds tur brūnais brīdinājums, lietus mijas ar krusu, koku galotnes liecas pie zemes, lūst zari un gāžas uz galvas, aukstums kož līdz kaulam, visapkārt tumsa – salts, cilvēkam naidīgs oktobris. Tikmēr alūksnieši: “Tā, paņem sveces, sauc bērnus un omi, jālaiž uz svecīšu vakaru kapos! Uz priekšu, komanda!”
Nopietni. Uz Alūksni no Rīgas izbraucām pa dienu, kad orkāns vēl nebija teju nopostījis Vērmaņdārzu un Lielos kapus, tomēr švelpa un aurēja tā kā Odiseja atceļā uz Itaku pēc Trojas kara. Vētru, zināms, pavadīja brangs lietus, kas mijās ar krusu un īsiem, bet regulāriem miera brīžiem. Un vēl tak auksti. Lielisks laiciņš, lai dotos uz svecīšu vakaru Alūksnes Lielajos kapos – trīs stundu attālumā no Rīgas.
Mākslinieks un snaiperis, kura šautene ir fotoaparāts, Janka ir ārkārtīgi sarūgtināts un nelaimīgs par to, ka es lieku viņam braukt uz kaut kādiem kapiem. Mašīnu vējš arī spiež iekšā grāvī. Nekāds izpriecu brauciens Jankam tas nav. Vienīgais, kas viņu uzmundrina, ir drīzā viesošanās Ernsta Glika Bībeles muzejā un paša Glika (1652 – 1705) stādīto ozolu aplūkošana. Bez šīs izpriecas es viņu nebūtu spējis aiztriekt tik tālu un tādā laikā.