Pētījums: pirms 15 000 gadu kanibālisms bija ierasts rituāls bēru laikā

Pētījuma pamatā ir Madlēnas kultūra – periods pirms 11 000 līdz 17 000 gadu. Gofa alā, Anglijā, pētnieki jau iepriekš bija atklājuši apskrubinātus cilvēku kaulus un galvaskausus, kas turklāt bija pārveidoti par kausiem, taču nesen veiktais pētījums liecina, ka tas nav izolēts un unikāls gadījums, vēstīts izdevumā "Nature World News".

Izpētot pieejamos avotus, Londonas Nacionālā vēstures muzeja eksperti atklāja 59 Madlēnas kultūras senvietas kurās bija cilvēku atliekas. Lielākā daļa no tām atradās Francijā, Beļģijā, Polijā, Čehijā, Vācijā, Spānijā, Krievijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē. Aptuveni 25 senvietās izdevās noskaidrot, kādi bija apbedīšanas paradumi. 15 gadījumos tika novērotas kanibālisma pazīmes, tostarp zobu pēdas uz cilvēku kauliem, griezumu pēdas uz galvaskausiem un tīši sasmalcināti kauli, visticamāk, lai tiktu pie kaulu smadzenēm. Turklāt dzīvnieku un cilvēku atliekas nebija nošķirtas.

Pētnieki raksta: viss liecina, ka Ziemeļeiropā un Rietumeiropā Madlēnas kultūrā kanibālisms bija visai izplatīts.

Nacionālā vēstures muzeja vadošā pētniece un šī pētījuma līdzautore, paleoantropoloģe Silvija Bello stāstīja, ka cilvēki mirušos nevis apglabāja, bet gan apēda. Viņa arī saka, ka kanibālisms nebija tikai izdzīvošanas taktika, bet gan vairāk kultūras un tradīcijas jautājums.

Pētījumā arī izmantoti astoņu senvietu ģenētiskie dati, kas tika apvienoti ar arheoloģiskajiem datiem, lai noteiktu saikni starp apbedīšanas paradumiem un ģenētisko vēsturi. Atklājās, ka tolaik šajā teritorijā bija sastopamas divas unikālas cilvēka senču populācijas, no kurām viena piederēja Madlēnas kultūrai, bet otra bija pazīstama kā epigravetieši. Epigravetiešu kultūrā mirušie tika apbedīti bez kanibālisma, bet Madlēnas kultūras iedzīvotāji Eiropas ziemeļrietumos deva priekšroku līķu apēšanai. Epigravetiešu apbedīšanas paradumi vēlāk izplatījās visā Centrāleiropas dienvidu daļā.

Pētījuma autori norādīja, ka noteikti nepieciešami tālāki pētījumi, lai labāk saprastu, kas tika darīts ar mirušajiem paleolītā.

“Lielākās daļas cilvēku, kas dzīvoja Eiropā paleolīta laikā, skeleti nav saglabājušies, tāpēc ir grūti precīzi noteikt, kas tika darīts ar mirušajiem,” norāda Frānsisa Krika institūta vecākais laboratorijas pētnieks Tomass Būts, kurš pētījumā nepiedalījās.