“Tu neproti audzināt bērnus!” – mamma atklāj sabiedrības pārmetumus vecākiem, kuru bērniem ir diagnoze

“Kāpēc bērnu turat mājās, nevis internātskolā?”

Brigita ar vīru audzina divus bērnus, no kuriem vecākais – Raivis (vārds mainīts) – ir 21 gadu vecs, un divu gadu vecumā viņam tika  diagnosticēts autisms. Abi vecāki ir dēla asistenti, katram ir citi pienākumi. “Mammas bieži vien ir savu īpašo bērnu asistenti – ir mammas, kas savus bērnus citiem neuztic. Tajā pašā laikā ir arī tādi vecāki, kuriem ir vienalga, kas ar bērnu notiek, – laimīgi, ka bērnu no mājas ir atdevuši prom,” teic Brigita. Arī viņa savulaik no apkārtējiem saņēmusi pārmetumu pilnus jautājumus: lieciet tak viņu internātskolā, kāpēc turat mājās? “Daudzi cilvēki mūsu sabiedrībā joprojām nesaprot, ka bērni var būt arī šādi. Kad es augu, skolā šādus bērnus, kam ir dažādas atkāpes no ierastā, mēs neredzējām. Tikai tagad viņiem ir iespēja būt kopā ar citiem, integrēties sabiedrībā.”

Dienas centrā jaunietim ir jauni draugi

Raivis mācījās parastā skolā, kur bija atsevišķa klase īpašajiem bērniem – tajā ikvienam no viņiem bija asistents. Kad Brigita uzsāka savas asistenta darba gaitas, viņa asistēja kādam Raivja skolasbiedram – tikai pēdējos četrus gadus viņa pati ir asistente savam dēlam. “Kad Raivis 18 gadu vecumā absolvēja skolu, palika dzīvot mājās – vēl nezinājām, ka Balvu novadā ir atvērts speciāls dienas aprūpes centrs. Par to izstāstīja un ieteica turp doties ģimenes ārste – lai jaunietis tiek cilvēkos un nav tikai pa māju vien. Un tagad viņš šo centru regulāri apmeklē – dēlam tur ļoti patīk!” stāsta Brigita, slavējot dienas aprūpes centra darbiniekus, jo jauniešiem tur tiekot piedāvāti tādi izglītojoši un radoši pasākumi un aktivitātes, ko, mammas vārdiem runājot, “pati nekad iepriekš nebiju redzējusi”. Deinstitucionalizācijas projekta ietvaros izveidoto dienas aprūpes centru Brigita uzskata par iespēju – gan pašam jaunietim, kam ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, gan arī viņu vecākiem. “Noteikti ieteiktu citiem jauniešiem un vecākiem šo iespēju izmantot! Raivim tagad ir uzradušies jauni draugi, viņš uz centru iet ar prieku, ir ļoti labi iejuties,” vērtē mamma, norādot, ka šajā laikā, kamēr dēls ir savās lietās, var nesteidzīgi paveikt savējās, “piemēram, es varu aizbraukt uz pilsētu iepirkties, nevedot visu laiku Raivi sev līdzi pie rokas”.

Raivja īpašie talanti

“Kad Raivim uzstādīja diagnozi, daktere man teica: jūsu bērns var būt ģēnijs, bet var būt arī tieši pretēji. Tā ir ar bērniem, kuriem ir autisms,” nosaka Brigita, izstāstot, ka dēlam ir savi izteikti talanti. “Viņam ir ļoti laba atmiņa, un talants ir ģeogrāfija – zina visu valstu karogus! Prasi pie kartes, ko gribi, zina visu! Tāpat viņam ir ļoti attīstīta sīkā motorika – no plastilīna veido mazus vilcieniņus, sliedītes, pat hokeja arēna ir uztaisīta ar spēlētājiem un skatītājiem!” jaunieti slavē mamma. “Vēl viņš prot braukt ar riteni, raksta, lasa. Pašmācības ceļā ir pat apguvis krievu valodu – neviens viņam to nav mācījis, un prot labāk par mani. Arī ar internetu dēls prot labāk apieties nekā es! Viņš klausās mūziku, skatās YouTube video.”

Lai arī Raivim ir savas īpašās spējas, vienlaikus ir lietas, ko viņš bez citu atbalsta nespēj paveikt. “Raivis prot pats apģērbties, aiziet uz tualeti, nomazgāt rokas, saklāt savu gultu. Taču, piemēram, neprot sev neko pagatavot virtuvē – daudzas lietas arī neēd; pirms ēšanas dažkārt ēdienu pat aposta. Viņš neņem rokās asus priekšmetus, baidās pat no vingrošanas sensorajām bumbiņām, arī ar basām kājām tāpēc nekad nestaigā. Tāpat viņš nespēj viens iepirkties veikalā, neizprot naudas būtību. Arī istabu pats neizkurinās.”

Sliktām mammām šādus bērnus nedod!

Raivja mamma izsaka vēlmi: “Gribētos, lai sabiedrība būtu līdzcietīgāka, saprotošāka.” Gadu gaitā daudz esot nācies dzirdēt citu norādes par nepaklausīgo bērnu. “Piemēram, esmu dzirdējusi veikalā mūsu virzienā raidītas norādes: kāds neaudzināts bērns! Tāpat diemžēl arī ļoti tuvu radu vidū ir tādi, kas norādījuši, ka es nemāku audzināt bērnus. Šādi izteikumi par bērniem ar diagnozi lai paliek uz katra paša sirdsapziņas.” Brigita gan novērojusi, ka daļa sabiedrības, viņasprāt, ir kļuvusi pieņemošāka, tomēr skumji atklāj kādu savu secinājumu: vecā paaudze bērnus ar diagnozi lielākoties tomēr nespēj pieņemt.

Citiem vecākiem, kuru bērniem ir noteiktas grūtības, Brigita iesaka izmantot un izmēģināt piedāvātās iespējas un atbalstu, kuru, viņasprāt, Latvijā ir arvien vairāk. “Un vēl citiem vecākiem gribu pateikt kaut kur dzirdētu domu: sliktiem vecākiem tādus bērnus nedod! Es tātad sevi varu pieskaitīt pie labajām mammām,” smejoties saka īpašā jaunieša mamma.

Raksts publicēts Labklājības ministrijas informatīvās kampaņas “Iekāp otra kurpēs” ietvaros.