Bez vecāku gādības palikušo jauniešu dzīvesstāsti ir sirdi plosoši – sociālās darbinieces stāsts par bērnu ceļu uz labāku dzīvi

“Šiem jauniešiem dzīves starta pozīcija liedz daudz iespēju, kas ir viegli pieejamas tiem jauniešiem, kam ir ģimene. Jauniešiem nepieciešama dažāda veida palīdzība – mācību, darba, sadzīves jautājumu risināšanā, kā arī materiāls atbalsts, atbalsts mājokļa jautājuma risināšanā, regulārs psihoemocionāls atbalsts,” uzskaita speciāliste.

Pirms bērna bāreņa pilngadības sasniegšanas tai pašvaldībai, kuras bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi, sadarbībā ar citiem speciālistiem ir jāizvērtē jaunieša vajadzības un resursi, jāsniedz nepieciešamais atbalsts un jānodrošina sociālās garantijas, kas viņam saglabājas līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai.

Jāpalīdz atrast dzīvesvietu, darbu un – pat nomainīt vārdu, uzvārdu

Jauniešu vajadzību nodrošināšana patstāvīgas dzīves sākšanā var izraisīt virkni problēmu. Lai tās risinātu, viņi vēršas pēc palīdzības sociālajā dienestā. “Ikdienā tiek sniegta palīdzība jautājumos, kas saistīti ar mājokļu jautājumu risināšanu, piemēram, īres dzīvokļu atrašanā, mantojuma lietu sakārtošanā; pilsonības iegūšanā, tiek sniegts atbalsts izglītības iegūšanai, ir bijis pat jārisina jautājums par vēlēšanos mainīt vārdu un uzvārdu. Grūti iedomāties, ko nācies pārdzīvot jaunietim, kam ir vēlme noslēpties aiz cita vārda un uzvārda. Sociālajā darbā strādājošie mēģina izprast katra jaunieša individuālo situāciju, pārdzīvojumus un palīdzēt.” Ogres novadā īstenotā projekta “Proti un dari” ietvaros ir iespēja attīstīt savas prasmes, apgūt profesijas, tiek piedāvāts mentora atbalsts izglītības iegūšanā un algota darba meklēšanā. Šī projekta ietvaros jauniešiem tika rasta iespēja iegūt arī autovadītāja apliecību.

Ogres novadā šobrīd ir 80 pilngadību sasnieguši jaunieši līdz 24 gadu vecumam, kuri ir bijuši ārpusģimenes aprūpē un saņem atbalstu un palīdzību. “Daļa minēto jauniešu dzīvo citos Latvijas novados, līdz ar to komunikācija klātienē ir apgrūtināta, tad mēģinām uzturēt kontaktu, izmantojot WhatsApp, e-pastu un sazinoties telefoniski. Jāatzīmē, ka būtisks ir tā novada, kurā dzīvo jaunietis, sociālā dienesta kolēģu atbalsts un ieinteresētība jauniešu problēmu risināšanā,” uzsver Solvita Piebalga.

Ja visi darītu to labāko jauniešu labā

Ļoti bieži jaunieši pēc pilngadības sasniegšanas paliekot dzīvot pie saviem aizbildņiem vai audžuģimenēs citos Latvijas novados, lai turpinātu iegūt vidējo izglītību. Aizbildņiem un audžuģimenēm valsts atbalsts par ārpusģimenes aprūpi tiek pārtraukts, kad jaunietis sasniedz pilngadību. “Tomēr prieks, ka dažkārt izveidojušās dziļākas, ģimeniskākas attiecības un aizbildnis vai audžuģimene turpina atbalstīt jaunieti arī pēc pilngadības sasniegšanas,” pauž speciāliste. Šobrīd Labklājības ministrijā notiekot normatīvo aktu pārskatīšana, paredzot iespējas ar valsts atbalstu pagarināt ārpusģimenes aprūpi arī pēc bērna pilngadības sasniegšanas, piemēram, ja viņš turpina iegūt izglītību vai ja jaunietim ir kādas veselības problēmas.

“Nereti, veicot sociālo darbu ar šiem jauniešiem, ir grūti nodalīt emocijas un saglabāt profesionalitāti. Nevēlos, lai jaunieša turpmākās dzīves plāna izveide notiek ar lielu cīņu, kā tas šobrīd dažkārt izvēršas. Vēlētos, lai katras iesaistītās institūcijas speciālisti darītu visu iespējamo šo jauniešu labā,” saka Ogres novada sociālā darbiniece.

Dažkārt, risinot kādu gadījumu, esot nācies vērsties vairākās ministrijās, tomēr beigās secināt – es šim jaunietim neko nevaru palīdzēt, jo normatīvajos aktos ir daudz nepilnību un pretrunu.

Solvita Piebalga min piemēru: “Ir bijušas situācijas, kad tā jau neaizsargātākās grupas jaunietis, saņemot apgādnieka zaudējuma pensiju, normatīvo aktu sarežģītības vai nezināšanas dēļ ir kļuvis par parādnieku valstij, jo mācību gada laikā uz sešiem mēnešiem ir paņēmis akadēmisko atvaļinājumu, lai risinātu savas veselības problēmas. Pozitīvā ziņa ir tā, ka veiksmīgi sadarbojamies ar Labklājības ministriju. Vēršam ministrijas uzmanību uz katru normatīvo aktu nepilnību, kas var negatīvi ietekmēt jaunieša patstāvīgās dzīves kvalitāti. Labklājības ministrija ņem to vērā, ir atbalstoša un iesaistās situācijas risināšanā.”

Kaut būtu vairāk grupu dzīvokļu!

“Kāds cits gadījums: saņēmām dokumentus par nepilngadīga bērnunama jaunieša veselības stāvokli, kas liecināja, ka viņam nav izredžu uz patstāvīgu dzīvi un izglītības iegūšanu – vienīgais ceļš esot pansionāts. Neskatoties uz saņemto viedokli, pieņēmām lēmumu par grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma piešķiršanu. Tur strādājošie cilvēki ar savu mīlestību, rūpēm, arī ar ļaušanu izsāpēt to, ko viņš savā neilgajā dzīvē ir saņēmis no pieaugušajiem, viņu mudina iet un darīt; nesaka – tev nav izredžu dzīvot savu patstāvīgu dzīvi,” stāsta Solvita Piebalga. Jaunietis šobrīd turpinot iegūt izglītību vidusskolā, kurā pirms tam bija sācis mācības. Lielu atbalstu jaunietis saņemot arī no izglītības iestādes un klasesbiedriem. “Tā ir attieksme, kādai visiem būtu jābūt pret tik daudz cietušajiem bērniem bāreņiem – bez vecāku gādības palikušiem bērniem.”

Solvita Piebalga stāsta, ka darbs sociālajā dienestā viņā arvien raisa pārdomas un liek pārvērtēt sabiedrības vērtības: “Vērtēju, kā mēs visi kā sabiedrība kopumā izskatāmies – vai un ko mēs katrs darām vai nedarām citu labā. Sabiedrība izskatās tieši tā, kā klājas mūsu jauniešiem. Ja sabiedrība izskatītos labāk, arī jauniešiem klātos labāk. Manuprāt, tas atspoguļo sabiedrības gatavību, attīstību, iejūtības līmeni. Tomēr es saskatu, ka kļūstam labāki un gaišāki.”

Raksts publicēts Labklājības ministrijas informatīvās kampaņas “Iekāp otra kurpēs” ietvaros.