Jaunākā Izraēlas-palestīniešu konflikta saasinājuma pirmajās trīs dienās islāmistu grupējuma “Hamas” kaujinieki izšāva ap pieciem tūkstošiem nevadāmu raķešu. Vēl nav zināms, cik lieli bija to nestie upuri. Taču ir skaidrs, ka vairākās apdzīvotās vietās, ieskaitot Telavivu, Jeruzalemi un Ben Guriona starptautiskās lidostas apkārtni, nokrita desmitiem raķešu. Vai tas nozīmē, ka slavenā Izraēlas pretgaisa aizsardzības sistēma nav tik efektīva, kā uzskatīts? Un kāda tā vispār ir? Tiešsaistes žurnāls “Klik” mēģina atbildēt uz šiem un citiem jautājumiem par “Dzelzs kupolu”.

Lai saprastu, kādēļ Izraēlai bija nepieciešama šāda sistēma, vispirms jāsaprot stratēģija, ko izmanto tās pretinieki “Hizbollah” un “Hamas”. Tās būtība ir apšaudīt ar nevadāmām raķetēm dzīvojamos rajonus un infrastruktūru. Mērķis — palielināt Izraēlas kara izmaksas un piespiest to veikt dārgas sauszemes operācijas.

Kad 2006. gadā “Hizbollah” kārtējo reizi izšāva tūkstošiem raķešu, radot milzīgus zaudējumus un nogalinot desmitiem pilsoņu, Izraēla paziņoja par jauna pretraķešu vairoga izveidi. To izstrādāja valsts aizsardzības uzņēmums “Rafael Advanced Defense Systems”, un ASV palīdzēja ar 200 miljonu dolāru dotāciju. Pēc dažiem gadiem sistēma tika pabeigta, un to nosauca par “Dzelzs kupolu”.

2011. gadā Izraēlas armija sāka lietot pirmās “Dzelzs kupola” baterijas. Drīz tās regulāri sāka notriekt raķetes, ko no Gazas sektora uz valsts dienvidu reģioniem izšāva palestīniešu kaujinieki. Kopš tā laika ir izvietotas vismaz desmit baterijas; katrā no tām ir 3–4 izšaušanas iekārtas ar divdesmit pārtvērējraķetēm “Tamir”.

Sistēma darbojas šādi:

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X