Lūk, tas ir labais piemērs, kā mūsu kaimiņvalstis rūpējas par saviem iedzīvotājiem un nodrošina tiem lētas un pieejamas zāles.
Zāļu gala cenu, ko aptiekā redz pircējs, starp citiem daudziem faktoriem ietekmē arī pievienotās vērtības nodoklis.
Latvijā PVN kompensējamām zālēm ir 12%, kamēr mums kaimiņos Lietuvā un Igaunijā – attiecīgi 5% un 9%. Latvijas iedzīvotāji valsts politikas veidotāju acīs acīmredzami ir bagātāki nekā Lietuvā, Zviedrijā, Maltā un arī Lielbritānijā, jo šajās (un arī virknē citu valstu) PVN zālēm ir zemāks vai pat 0%.
Farmācija, mūsuprāt, ir neatņemama veselības aprūpes sastāvdaļa, jo medicīna bez zālēm nav iedomājama! Tad attiecīgi arī PVN likme zālēm varētu tikt pielīdzināta PVN likmei ārstniecības pakalpojumiem.
Piecenojumi ir stingri regulēti un sen nav pārskatīti
Farmācijas nozare nav pārtikas nozare, kur pārtikas izplatīšanas ķēdē iesaistītie uzņēmumi paši nosaka cenu, par kādu tiks tirgota pārtika vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā. Farmācijā vienīgais tirgus dalībnieks, kurš pats var brīvi noteikt zāļu cenu, ir ražotājs, kas atbilstoši ražošanas pašizmaksai un vēlamajai peļņai nosaka zāļu cenu, paziņojot par to Zāļu valsts aģentūrai. Te gan jāatceras, ka kompensējamo zāļu sarakstā iekļauj tikai lētākās zāles, tātad nekāda lielā peļņa tur nevar sanākt. Pārējo zāļu piegādes ķēdē iesaistīto dalībnieku piecenojumi Latvijā ir stingri regulēti, tos ierobežo Ministru kabineta noteikumi. Aptieku piecenojumi nemainīgi ir spēkā kopš 2005. gada, bet vairumtirdzniecības piecenojumi kompensējamām zālēm kopš 2006. gada 31. oktobra jau ir tikuši ievērojami samazināti, jo sevišķi dārgajiem medikamentiem. Vai šajā laikā, vairāk nekā 15 gados, uzņēmējdarbības izmaksas nav mainījušās? Vai nav pieauguši izdevumi par elektrību, apkuri, degvielu, telpām, darbinieku algām, transportu, procentu maksājumi par banku izsniegtajiem kredītiem?