Nu jau vairāk nekā gadu nerimstas spriedzes pilni notikumi Mārupē. Nē – runa nav par bandu savstarpēju rēķinu kārtošanu, bet gan par koku. Un, nē, ne jau “koku” kā kokaīnu, bet gan par ozolu. Ne jau reperi, bet...

Labi, par visu pēc kārtas. Tātad, Mārupes novada būvvalde bija izsniegusi būvatļaujas rindu māju būvniecībai dabas pieminekļa – dižozola (dižkoks ir dabas piemineklis) – teritorijā. Ģenerālprokuratūras prokurors vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par prettiesisko būvatļauju atcelšanu. Tiesas ieskatā būvniecību nemaz nedrīkstēja sākt, jo ēka uzbūvēta pārāk tuvu dižozola stumbram.

Mārupes novada būvvalde pārskatīja lēmumu un atcēla prettiesiski izdotās būvatļaujas, kā arī uzlika būvniekam par pienākumu atjaunot sākotnējo stāvokli īpašumos. Respektīvi – lika nojaukt jau uzceltās rindu mājas, kas atradās burtiski zem tā paša ozola.

Tiktāl it kā viss labi – prettiesiskā atļauja atcelta un daba glābta. Tomēr nekā – pāris mēnešus vēlāk Mārupes novada dome ārkārtas sēdē atcēla būvvaldes lēmumu par būvatļaujas atcelšanu un tās darbību atjaunoja. Kā rezultātā prokurors atkal vērsās Administratīvajā rajona tiesā, lai panāktu būvatļaujas atcelšanu.

Un tālāk sākās pats jautrākais. Kādā jaukā rītā vietējie iedzīvotāji pamanīja, ka dižozols ir vienkārši nozāģēts. Bet rindu māju būvuzņēmēja pārstāvis noliedza saistību ar šo noziegumu un apgalvoja, ka rindu māju būvlaukumā būvnieki neesot bijuši kopš brīža, kad projektam anulēta būvatļauja.

Komentāri (8)
CopyLinkedIn Draugiem X