Pūķis: Visos studiju virzienos jābūt digitālajai komponentei

Kāpēc mākslīgais intelekts vispār ir svarīgs Latvijā un Latvijai?

Mākslīgais intelekts šobrīd ir viena no lielajām tehnoloģiskajām revolūcijām, kas ietekmēs visas nozares vai vismaz ļoti daudzas nozares pasaulē. Kā jebkurā tehnoloģiju lūzuma brīdī, ir svarīgi tajā piedalīties. Mums paveicās, ka tad, kad parādījās internets, dažādu apstākļu dēļ, teiksim, mūsu vēsturisko kompetenču dēļ, varbūt arī vēsturiskā mantojuma trūkuma dēļ, mēs ļoti laicīgi iekāpām interneta un datu pārraides, telekomunikāciju vilcienā, un šai ziņā Latvija un Baltija ir ļoti labā formā. Būtu labi no tā mācīties un būt labā formā arī ar mākslīgo intelektu. Un visiem spēkiem “ieāķēties” un būt iekšā tajā tēmā.

Kas ir galvenie spēlētāji mākslīgā intelekta jomā Latvijā un kāda ir vajadzība pēc savstarpējas sadarbības?

Ar sadarbību ir tā – mēs esam savās gaitās daudz pētījuši, kas ir tā ārvalstu pieredze, kas vispār nosaka inovāciju procesus, – un inovāciju procesā ir divas svarīgas komponentes. Viena komponente, protams, ir resursi – ko tu zini un proti. Otra, arī ļoti būtiska komponente, ir tā saucamā tīklošanās, ka ir jārunā ar citiem cilvēkiem, uzņēmumiem, speciālistiem, un jāstāsta, ko tu māki, jāuzzina, ko viņi māk, un kopā ir jāmeklē, kādas jaunas kombinācijas no šī varētu rasties. Nav nekādu sevišķi citu lielu faktoru inovācijā.

Latvijā nereti ir tradīcija, ka viens speciālists kopj savu prasmi lepnā vientulībā un pēc 7 gadiem iznāk no garāžas.

Tā ir liela problēma, tāpēc, ka pa to laiku pasaule jau ir mainījusies. Daudzās citās valstīs mēs vērojam, arī šeit cenšamies veicināt, ka sāk runāt jau pašā sākumā, būt “skaļiem par sevi” un saviem nolūkiem jau no sākuma un meklēt partnerus. Protams, Latvijas ekosistēma ir pietiekami vitāla, teiksim, digitālo tehnoloģiju un tehnoloģiju ekosistēma, bet, lai mēs izturētu konkurencē ar pasauli, ir savā starpā jāsadarbojas un jāzina vienam otra resursi.

Ko pati industrija var darīt, lai veicinātu mākslīgā intelekta ienākšanas procesus?

Tas, ko mēs jau darām ar digitālajām tehnoloģijām, tai skaitā ar mākslīgo intelektu, mēs, pirmkārt, pietiekami aktīvi eksperimentējam. Mēs to nedarām vieni, kā jau minēju, mēs meklējam dažādus partnerus, tai skaitā starp augstskolām, starp jaunuzņēmumiem, starp ārvalstu partneriem. Mēs meklējam kaut ko pielietojamu, jo inovācijas kā tādas pašas par sevi, protams, nav pašmērķis. Vienmēr ir jāmeklē, kas ir pielietojams un lietderīgs.

Ar mākslīgo intelektu mums šobrīd ir vairāki praktiski risinājumi, kurus varam komerciāli pārdot partneriem, piemēram, saistībā ar ceļa satiksmes kontroli, automašīnu plūsmas kontroli, dažādām uzskaites sistēmām, kas tieši izmanto datorredzi un pastāvīgi mācās atpazīt arvien jaunus objektus.

Datorredze ir viens no novirzieniem, kur plaši izmanto mākslīgo intelektu, un tas ir viens no lieliem sensoru novirzieniem, kam šobrīd ir eksponenciāls sprādziens, jo, kā izrādās, kamera ir viens no lētākajiem sensoriem un viens no veidiem, kā reālo pasauli iztulkot datora valodā. Šobrīd tas gūst plašu atpazīstamību, tai skaitā arī Latvijā. 

Ko pašas augstākās izglītības iestādes var darīt, lai veicinātu mākslīgā intelekta ienākšanu?

Viena lieta noteikti būtu pēc iespējas censties nodrošināt, ka datorzinības un digitālo tehnoloģiju pratība ir pieejama gan studentiem, gan pasniedzējiem. To mēs šobrīd redzam arī citās valstīs, piemēram, ASV, ka viņu augstākās izglītības sistēma ļoti rūpējas, lai visos studiju virzienos digitālās izglītības komponente būtu. Un viņi to tur labā līmenī.

Mēs arī kopā ar RTU, Rīgas Biznesa skolu un citiem industrijas partneriem, piemēram, pagājušajā gadā tieši šim mērķim, sadarbībā ar Hārvardas universitāti, ieviesām Hārvardas datorzinību programmēšanas programmu vidusskolām, kas pēc tam būs pieejama arī augstskolās. Tieši ar mērķi, ka digitālās komponentes visu laiku mainās, tām ir jādzīvo līdzi un tās ir jāzina gan pasniedzējiem, gan studentiem. Tas pirmkārt.

Otra komponente ir nežēlīga kauja ar provinciālismu, jo katrai augstskolai, katram studentam ir jācenšas būvēt saites arī ārpus augstskolas uz to, kas notiek citās valstīs un ekosistēmās.

Tādā ziņā būtiski ir, lai studenti un pasniedzēji būtu visu laiku ciešā saitē ar to, kas notiek citur. Bez tā mēs nekur nevarēsim konkurēt. 

Kas ir Latvijas sistēmiskās priekšrocības kontekstā ar mākslīgo intelektu un augstāko izglītību? 

Vēsturiski ir tas, ka Latvijā ir apmēram 150 gadu gara inženierzinātņu tradīcija, caur dažādiem režīmiem, kariem un situācijām – mums vienmēr ir bijušas gan inženierzinātne, tā tika pasniegta, gan arī bijusi ar inženierzinātnēm saistīta ražošana. Gan vēsturiski, gan arī mūsdienās daudzi lielie uzņēmumi ir tieši informācijas tehnoloģiju, gan programmatūras pusē, gan tehnoloģiski un ražošanas pusē. Tāpēc mums īstenībā ir pietiekami daudz cilvēku, un nozare ir pastāvīgi augoša. IT nozarē pašlaik nodarbināti aptuveni 14 tūkstoši cilvēku, šis skaitlis ir dubultojies 10 gadu laikā un turpinās augt, jo, protams, tirgus spiediens ir milzīgs, un motivācija cilvēkiem studēt IT ir ļoti augsta, un to mēs šogad ļoti skaidri redzam. Tā priekšrocība ir, un, lai cik mēs būtu bēdīgi par izglītības līmeni, salīdzinājumā ar daudzām citām pasaules vietām mums tomēr ir augstāks izglītības līmenis, mums ir tradīcija, un tas ļauj mums cerēt, ka varēsim arī šajā ierakstīties. 

Kāds ir risks mākslīgā intelekta ignorēšanai?

Mēs varam redzēt, kā tie riski izskatās, kad tie ir iestājušies, jo daudzās nozarēs runājam par vidējo ieņēmumu slazdu, kas nozīmē, ka daudzi uzņēmumi nerada lielu pievienotu vērtību, tie apstrādā to, ko izdomājuši citi. Mums ir daudzi uzņēmumi, tai skaitā IT uzņēmumi, kas Latvijā ir ļoti maz tādu, kuri ražo gala produktu. Pārsvarā mēs pārdodam savas smadzenes kādam citam, kas ir izdomājis, kā būtu jādara. Tas arī ir tas galvenais risks – ja mēs atpaliekam, tad būs tā pati situācija, ka kāds cits būs izdomājis, kā nopelnīt naudu, un mēs viņu apkalposim.

Kas šādā situācijā būtu jāņem vērā lēmumu pieņēmējiem? 

Te ir vairākas komponentes. Pirmā – par katru cenu jāpanāk to, ka STEM izglītība, sākot no 1. klases līdz augstskolas līmenim, ir līmenī, un tur ir dažādi ar šo piedzīvojumi. Nav nekā svarīgāka par šo – ja sabiedrība būs stigmatizēta, ka viņi matemātiku nesaprot, tad mēs nekur tālu netiksim. Otrs – ir sadarbībā ar industriju un augstskolām mums jātaisa ilgtermiņa misijveida ieguldījumi pētniecībā, jo, protams, ir liela loma, kas jādara uzņēmumiem, ko tie arī dara, bet tādu risku ar naudu arī Amerikā neatļaujas ne Google, ne IBM, lielākā daļa nāk no federālā budžeta. Tas pats arī Latvijā - drāma ir tajā, ka mēs naudu izkaisām pa daudziem maziem projektiem, bet viss, kas ir saistīts ar modernajām tehnoloģijām, būtu jākoncentrē, un jāveido arī fiziski klātesoši ekselences centri šeit, lai nav tā, ka visi tie, kas mums ir zvaigznes, aizceļo, teiksim, uz Nīderlandi vai Sanfrancisko. Tāpēc lēmumu pieņēmēju līmenī ir jācīnās, lai tie kompetenču centri ir Latvijā.

Man ir sajūta, ka šobrīd ir ļoti liels troksnis par mākslīgo intelektu, tas var būt kaitinoši, bet tas troksnis garantēti beigsies, pēc gada, vēlākais pēc diviem, kā jebkura jauna modes lieta – visi izkliegsies, izskriesies un pierims.

Bet fonā noteikti būs cilvēki, cerams, arī Latvijā, kas turpinās darbu, un pēc vēl 3/4/5 gadiem būs vēl daudz lietu, kas mainīs mūsu ikdienu, un šīs lietas kļūs ikdienišķas un nemanāmi ienāks mūsu dzīvē. Tas troksnis jau sen būs pagājis, bet tie, kas tagad izdzīvo, būs nevis tie, kas skaļāk kliedz, bet tie, kas vairāk dara. Tāpēc mākslīgais intelekts par spīti troksnim noteikti izdzīvos un pārņems dažādas industrijas. 

Intervija notika konferences ietvaros. Konferences iniciators Ivars Ījabs, Renew Europe grupa. Konference notiek ar Latvijas Mobilā Telefona atbalstu, tās līdzorganizētāji ir Rīgas Stradiņa universitāte un Rīgas Tehniskā universitāte, atbalstītāji – Draugiem Group Mentoru Klubs, KPMG Lighthouse. Informatīvais partneris – TVNET.