Pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem Vladimirs Putins bija pirmais ārvalstu līderis, kurš piezvanīja ASV prezidentam Džordžam Bušam, lai izteiktu līdzjūtību. Divdesmit divus gadus vēlāk, pēc “Hamās” uzbrukuma Izraēlai, kas šīs valsts vēsturē bija visasiņainākais, Krievijas līderis izteica līdzjūtību tikai pēc ievērojamas pauzes un tā, lai viņa vārdus neuzskatītu par atbalstu.  

Vienlaikus viņš atbalsta Palestīnas valsts izveidi, aizstāv Izraēlas tiesības sevi aizstāvēt, vaino visā ASV un paralēli aicina cīnīties pret koloniālismu. Tiešsaistes žurnāls "Klik" mēģināja noskaidrot, kā Kremlis uzvedas Izraēlas-Palestinas konfliktā un ko vēlas panākt.

Putins kā “Hamās” spogulis

Protams, Kremļa ārpolitika nepārvērtās vienā naktī. Taču iebrukums Ukrainā paātrināja šo procesu. Tagad Maskava publiski sevi pozicionē kā sava veida "sabiedroto" vienkāršiem cilvēkiem un visām apspiestajām tautām. Tā vēlas apvienoties ar viņiem pret netaisnīgo pasaules kārtību; ar pretrietumnieciskiem, antikoloniālistiskiem un antiimperiālistiskiem saukļiem.

Šajā globālajā “vienkāršā cilvēka” tēlā Putina režīms saskata dabisku, gandrīz iedzimtu nepatiku pret liberāļiem, homoseksuāļiem, intelektuālo, politisko, mākslas un finanšu eliti un, protams, zināmu antisemītismu. Savukārt ar antiimperiālistiskiem lozungiem Krievijas agresija pret Ukrainu tiek pasniegta kā drosmīgs centiens izlauzties no cietokšņa, ko ir ielencis spēcīgs ienaidnieks — Rietumi.

Savu atbalstītāju acīs ko līdzīgu dara “Hamās”. Sacelšanās pret Rietumu iedibināto lietu kārtību zināmā mērā padara Krieviju un šos kaujiniekus par dabiskiem sabiedrotajiem. Vismaz tas noteikti neļauj viņiem kļūt par pretiniekiem, kā tas, šķiet, nesen notika ar “Islāma valsti” jeb “Dāiš”.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X