No Annas Gurejevas izdzīvošanas stāsta pēc lidmašīnas katastrofas Pamira kalnos asinis stingst dzīslās arī astoņdesmit gadus pēc dramatiskajiem notikumiem. Tajā nav desmitiem bojāgājušo, bet ir cietsirdība, izmisums, neprāts un izdzīvošana, par kuru vieglāka būtu ātra nāve. “Pārdūru vēnu un devu dēlam dzert asinis,” Anna rakstīja vēstulēs, kas mūs sasniedz no elles - ledus tuksneša, kurā viņa bez ēdiena un ūdens pavadīja 88 dienas.

Lietas materiāli ar slepenības zīmogu gadu desmitiem glabājās NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāta) un vēlāk Valsts drošības komitejas arhīvu dzīlēs un tika atrasti tikai 20. gs. 90. gados pēc padomju impērijas sabrukuma. Un ne velti tie tika tik cītīgi slēpti - šis ir šausminošākais izdzīvošanas stāsts, kāds dzirdēts.

“Putenis trako, un es esmu paliksi viena kā dzīvnieks alā. Gribēju nožņaugties, bet rokas neklausa,” ieraksta Anna. 25.martā viņa žurnālā raksta, ka sniegputenis turpinās, ļoti gribas dzert - sniegs nepalīdz, un viņai ir ļoti, ļoti bail. 28.martā laiks uzlabojas, spīd saule. Anna zelē Valērija galvaskausu un ieraksta, ka 

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X