Lielauces ezera krastā, Īles pagastā atrodas pamestā un izdemolētā Stirnu muiža un ciems, kas kā biti zieds vilina izmirušu un pastardienu pieredzējušu vietu cienītājus. Tagad veļu laiks, novembris, tumšs paliek jau vienpadsmitos no rīta un melanholija pārņem aizvien biežāk un ar negantāku spēku, tāpēc nekas cits neatlika, kā uz Stirnām doties arī pašam. Tad nu, lūk, stāstiņš par muižu, ciemu, tā vienīgo satikto iedzīvotāju, "Līvānu mājām" un visām tām divdesmit reizēm, kad daudz netrūka, lai es ieveltos kādā zāles un brikšņu apslēptā akā.

Jā, tumsas mums šajās dienās netrūkst, tāpēc ir īstais laiks turpināt rakstu sēriju, kurā mēs ar mākslinieku un pasaules iemūžinātāju Jāni dodamies uz pamestām, spokainām, vēsturiskām un visādi citādi bailīgām vietām, lai piķa melnā tumsā tur censtos nodibināt sakarus ar viņsauli vai vismaz vietējiem. Rau, nemaz ne tik sen tumsā sēdējām čekas pagrabos Stūra mājā, bet vēlāk – Karostas cietumā. Savukārt pagājušajā gadā tumsā vazājāmies pa Katvaru muižas parku, kur neveiksmīgi centāmies sasaukt mirušos baronus. Vienreiz pat vēlu vakarā bijām Nacionālajā mākslas muzejā, tomēr tur aizliedza gaismu slēgt ārā, tāpēc nekas nesanāca. Nācās sēdēt gaismā un gleznas skatīties.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X