Latvijā lauksaimniecībā vēl ir milzīgs neizmantots potenciāls (9)

Latvija izsenis sevi dēvē par mežu zemi. Tas ir neapstrīdams fakts, ko apliecina arī Centrālās statistikas pārvaldes izplatītie dati. No Latvijas sauszemes teritorijas 6,45 miljoniem hektāru meži aizņem gandrīz 3,14 miljonu hektāru un krūmāji – vēl 102 tūkstošus hektāru.

Lauksaimniecībai pieejami 2,26 miljoni hektāru jeb ap 35% no visas Latvijas teritorijas.

Formāli tas nav maz, jo, saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem, vidēji Eiropas Savienībā (ES) lauksaimniecībā izmantotā zeme ir 38,4% no visas teritorijas. Atsevišķās valstīs gan īpatsvars ir krietni augstāks. Piemēram, Nīderlandē no 4,2 miljonu hektāru teritorijas zemkopībai atvēlēti 2,2 miljoni jeb vairāk nekā puse. Ne velti mēdz teikt, ka «tulpju zemē» tiek apstrādāts un naudu nes faktiski ikviens pieejamais zemes pleķītis.

Vieta pamatīgai izaugsmei

Nīderlandes gadījums ir īpaši interesants salīdzināšanai, jo tās apsaimniekotā lauksaimniecības zemes platība faktiski ir identiska tai, kāda zemkopībai atvēlēta Latvijā. Taču ienākumi ir krasi atšķirīgi.

Nīderlandei lauksaimniecības produkcijas eksports 2022. gadā ienesa 49,6 miljardus eiro, kamēr Latvijas – 4,3 miljardus eiro.

Divpadsmitkārtīga atšķirība ir dramatiska, pat ņemot vērā vēsturisko kontekstu, lauksaimniekiem pieejamo subsīdiju apmēru un saimniekošanas tradīcijas.

Tomēr nevar noliegt faktu, ka zemkopība Latvijā kopš neatkarības atgūšanas pārdzīvojusi sarežģītus laikus un tikai pirms divām desmitgadēm uzņēmusi kursu un mūsdienīgu saimniekošanu.

«Situācija Latvijas lauksaimniecībā strauji mainījās pēc iestāšanās ES. Būtībā ir notikusi agrārā reforma, kā rezultātā mainījusies gan zemes īpašnieku struktūra, gan saimniekošanas veids. Jāatceras, ka vēl pavisam nesen bankas nedeva naudu zemes pirkšanai, tādēļ pat efektīvi strādājošiem lauksaimniekiem bija grūti paplašināt zemes platības. Tās lielākoties tika nomātas. Kad Altum izveidoja atbalsta programmu, arī bankas aktivizējās un beidzot tirgus ir sakustējies,» vēsturisko situāciju ieskicē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs Mārtinš Cimermanis, uzsverot, ka iepriekš daudz zemes nopirka ārzemnieki, lielākoties spekulatīviem darījumiem. Proti, paturēt zemi īpašumā tik ilgi, kamēr tās cena pieaugs, lai pēc tam izdevīgi pārdotu.

Lauksaimniecība transformējas

Šo agrāro reformu uzskatāmi demonstrē arī Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tie rāda, ka ekonomiski aktīvo lauku saimniecību skaits pēdējo 20 gadu laikā samazinājies vairāk nekā divas reizes, un straujākās izmaiņas notikušas laikā no 2001. līdz 2010. gadam, kad saimniecību skaits samazinājās par 40,8 %. Savukārt lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība šajā periodā palielinājusies par 8 %.

Kopš 2001. gada, kad notika pirmā lauksaimniecības skaitīšana pēc neatkarības atgūšanas, lauku saimniecības kļuvušas lielākas gan pēc izmantotās zemes platības, gan pēc ekonomiskā lieluma – standarta izlaides.

2020. gadā vidēji vienā lauku saimniecībā apsaimniekoja 28,5 ha, kas ir par 16,7 ha jeb 2,4 reizes vairāk nekā 2001. gadā un par 7 ha vairāk nekā 2010. gadā.

Citiem vārdiem sakot, zeme sāka koncentrēties saimniekot gribošu un varošu saimnieku rokās, kā rezultātā lauksaimniecības produktu eksporta apjomi aug. Salīdzinājumam, 2020. gadā eksperts ienesa 3,28 miljardus eiro, 2021. gadā 3,36 miljardus un pērn vēl par 1,41 miljardu vairāk.

Tas nozīmē, ka esam uz pareizā ceļa, taču darāmā vēl ir ļoti daudz.

«Šobrīd intensīvi tiek apsaimniekota tikai puse no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Daļa īpašnieku tur zemi īpašumā kā vērtību, ko vēlāk pārdot vai nodot mazbērniem, kuri būs nolēmuši saimniekot. Tādēļ

Latvijai vēl ir milzīgs potenciāls pelnīt ar pārtikas produktiem. Pārdomāti izvēloties darbībās virzienu un intensīvi saimniekojot, no šīm platībām ieņēmumus varētu palielināt vismaz pieckārtīgi,»

lēš M.Cimermanis, uzsverot, ka rūpīgi jādomā arī par to, ko audzēt. Šobrīd Latvijā veiksmīgas kultūras ir rapsis un kvieši, jo izdevies izveidot efektīvu eksporta tīklu, tādēļ spējam šos produktus sekmīgi tirgot pasaulē. Zemniekiem šo kultūru audzēšana ir ērta, jo loģistikas sistēma ir sakārtota un nav pārlieku jādomā par produkcijas realizāciju. Tā rezultātā graudkopība Latvijā jau izkonkurējusi nozari ar lielāku pievienoto vērtību – lopkopību.

Tomēr domājot par ienesīgāko, nevis vieglāko ceļu, M.Cimermanis rosina audzēt dārzeņus.

Dārzeņu audzētāju ieņēmumi no viena hektāra ir krietni augstāki nekā no graudiem, turklāt Latvijai ir ļoti svarīgi nodrošināt pašpatēriņu.

Dārzeņi ir vajadzīgi skolām, slimnīcām un arī armijai. Šobrīd nespējam saaudzēt pat savam tirgum nepieciešamo, tādēļ dažās skolās bērniem jau februārī pusdienās sāk pasniegt importētos burkānus un kartupeļus. Lai mudinātu zemes īpašniekus pievērsties dārzeņu audzēšanai, nepieciešams izveidot efektīvu tirgus ķēdi, kas palīdzētu zemniekiem ātri un par izdevīgu cenu realizēt izaudzēto produkciju. Iespēja ar dažu mēnešu darbu gūt papildu peļņu varētu pamudināt neizmantotās zemes īpašniekus pievērsties saimniekošanai.

Nenodarīt pāri dabai

Tiecoties uz efektīvāku saimniekošanu, nedrīkst aizmirst par vides jautājumiem.

«Pēdējos gados Latvijā nav novērots straujš kopējās lauksaimniecības zemes pieaugums, taču pēdējās desmitgades laikā ir būtiski mainījusies lauksaimniecības zemju struktūra – uz zālāju – gan pastāvīgo, gan kultivēto rēķina, ir palielinājušās aramzemju platības un, par spīti Eiropas Savienības Kopējās lauksaimniecības politikas solījumiem par kultūraugu dažādošanu, aramzemēs ir pieaugušas divu populārāko kultūru grupu – kviešu un rapšu īpatsvars un platības. Sagaidāms, ka tuvākajā nākotnē, saistībā ar ES zālāju saglabāšanas nosacījumiem pastāvīgo zālāju platības saglabāsies esošajā līmenī. Ļoti iespējams, ka tuvākajā nākotnē uz organisko augšņu apmežošanas rēķina Latvijā pieaugs mežu platības.

Ja Latvija tiešām vēlas rīkoties lai apturētu dabas daudzveidības sabrukumu būtu jāpieaug aizsargājamajām platībām. Taču līdzšinējā pieredze uz to liek skatīties ļoti piesardzīgi,»

skaidro Latvijas Dabas fonda (LDF) padomes priekšsēdētājs un lauksaimniecības eksperts Andrejs Briedis.

Viņš gan uzsver, ka dabas aizsardzība ne vienmēr nozīmē zemes izņemšanu no saimnieciskās aprites. Piemēram, Latvijā retie zālāju biotopi ir veidojušies pateicoties tradicionālajai lopkopībai un to pastāvēšana ir tiešā veidā saistīta ar saimniecisko darbību. Taču ir skaidrs, ka, ja vēlamies samazināt līdzšinējo lauksaimniecības un mežsaimniecības negatīvo ietekmi uz dabas daudzveidību un vidi, tad ir jāmainās saimniekošanas pieejai un metodei. Peļņa un ražība par katru cenu nedrīkst būt galvenais dzinulis.

«Ja runājam par konkrētām proporcijām, tad pasaules zinātnieki atzīst, ka

ne mazāk kā trešā daļa platības, neatkarīgi no tā par kādu zemes izmantošanas veidu mēs runājam – lauksaimniecību, mežsaimniecību vai ūdeņiem – būtu jāapsaimnieko veidā, kas respektē dabas vērtības.

Un no šīs trešdaļas savukārt trešā daļa (vai desmitā daļa no kopuma) būtu jāapsaimnieko ar tiešu dabas aizsardzības mērķi. Šie skaitļi ir atrodami gan ES Zaļā kursa uzstādījumus, gan arī Apvienoto nāciju organizācijas mērķos attiecībā uz dabas daudzveidību,» uzsver A.Briedis.

Jāizmanto potenciāls

M.Cimermanis prognozē, ka paies vēl 10 gadi līdz lauksaimniecības zeme Latvijā būs nonākusi to īpašnieku rokās, kuri ar to aktīvi strādās. Tas sakritīs ar paaudžu maiņu lauksaimniecībā, modernāku tehnoloģiju izmantošanu un intensīvāku saimniekošanu. Tad arī varētu sagaidīt lielāku pienesumu tautsaimniecībā no pārtikas produktu audzēšanas.

Jāņem vērā, ka vēl kādu laiku zeme tiks iepirkta spekulatīvi, tādēļ jāsakārto likumi, lai atbalstu saņem tie, kuri apstrādā zemi.

Svarīgi arī valstij izvirzīt stratēģiskos mērķus un tādējādi dot signālu zemes īpašniekiem, uz kādu kultūru audzēšanu īpaši jākoncentrējas.

«Nākotnei ir jāgatavojas jau tagad. Potenciāls mums ir, taču tas pašiem ir jāizmanto,» rezumē LLKC valdes priekšsēdētājs.

Raksts tapis sadarbībā ar AS "Latvijas Finieris".