/nginx/o/2023/11/02/15694061t1headf.jpg)
Nav patīkami no rīta pamosties ar aizliktu degunu, galvassāpēm un drebuļiem – klasiskiem saaukstēšanās simptomiem. Taču, ja agrāk šī sajūta bija vienkārši nepatīkama, tad tagad, pēc pandēmijas, tai pievienojas vēl bailes. Kas tas par vīrusu? Kāda būs slimības gaita un sekas? Šī neziņa dažu labu var iedzīt panikā.
Neziņā – ko sagaidīt no šīs vīrusu sezonas - ir arī veselības speciālisti. Pagājušajā gadā, piemēram, daudzviet piedzīvoja tā saukto divkāršo vai trīskāršo epidēmiju, kad respiratori sincitiālā vīrusa (RSV), gripas un Covid-19 saslimšanas gadījumi notika vienā laikā, sevišķi bērnu vidū. Savukārt Latvijas Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) par gripas epidēmijas sākumu paziņoja 7. decembrī, piebilstot, ka nekad iepriekš gripas epidēmija nebija sākusies tik agri – vismaz mēnesi pirms ierastā laika.
Saskaņā ar ekspertu optimistiskāko prognozi, pēc pāris gadus ilgās pandēmijas ietekmes, iespējams, tagad mēs sāksim redzēt atgriešanos pie pirms pandēmijas stāvokļa attiecībā uz RSV, gripas un citu elpceļu vīrusu cirkulāciju. Uzskata, ka šie vīrusi ātri atgriežas līdzsvarā, kad gadījumu skaits atkal ir mazāks, jo populācijā ir atgriezusies iepriekš pastāvošā imunitāte. Tomēr neviens neņemas prognozēt Covid-19 gaitu – jau parādījušies jauni koronavīrusa varianti, bet cik plaši tie cirkulēs, nav ne jausmas.
Cilvēkiem par nelaimi katrs vīruss – mikroskopiska, infekcioza daļiņa, kas satur RNS vai DNS genomu – var vairoties, tikai iekļūstot saimniekšūnā un to inficējot. Tie obligāti ir intracelulārie parazīti – lūk, viņu īstā būtība!
Iekļūstot mūsu šūnā, vīrusi “komandē” saimniekšūnu un izmanto tās resursus, lai ražotu vairāk vīrusu. Būtībā šūna tiek pārprogrammēta, lai tā kļūtu par vīrusu fabriku.
Tā kā vīrusi nevar vairoties paši (bez saimnieka), tie netiek uzskatīti par dzīviem. Vīrusiem nav arī šūnu: tie ir ļoti sīki, daudz mazāki par dzīvo būtņu šūnām, un būtībā tie ir tikai nukleīnskābju un olbaltumvielu iepakojumi.
Tomēr vīrusiem ir dažas svarīgas iezīmes, kas ir kopīgas ar dzīvību, ko veido šūnas. Piemēram, tiem ir nukleīnskābju genomi, kuru pamatā ir tas pats ģenētiskais kods, kas tiek izmantots mūsu šūnās (un visu dzīvo radību šūnās). Tāpat kā uz šūnām balstītai dzīvībai, vīrusiem ir ģenētiska variācija un tie var attīstīties. Tātad,
kaut arī vīrusi neatbilst dzīvības definīcijai, šķiet, tie atrodas “krēslas” zonā. Varbūt vīrusi patiesībā ir kā zombiji vai vampīri – tehniski nedzīvi, bet spēj uzdarboties!
Ikdienā mēdzam domāt par vīrusu infekciju kā nepatīkamu simptomu kopumu, kas rodas, saslimstot ar kādu vīrusu. Bet kas patiesībā notiek mūsu ķermenī, kad tajā ir vīruss?
Mikroskopiskā mērogā vīrusu infekcija nozīmē, ka daudzi vīrusi izmanto mūsu šūnas, lai izveidotu vairāk savu kopiju.
Vīrusa dzīves cikls ir darbību kopums, kas nosacīti tiek veikts trīs stadijās, lai gan dažādiem vīrusiem detaļas var būt atšķirīgas.
Pirmsšūnas stadija – iekļūšana organismā. Vīruss atpazīst saimniekšūnu un iekļūst tajā. Lai iekļūtu šūnā, vīrusa virsmas proteīni saķeras ar saimniekšūnas membrānu, kurā izveidojas caurums. Pēc tam vīrusa daļiņa vai tās ģenētiskais saturs nonāk saimniekšūnā un pārņem kontroli pār to ar tādiem paņēmieniem kā šūnu iekšējās aizsardzības apspiešana, šūnu signālu nomākšana u.c. Vīrusam arī jāpārņem saimniekšūnas replikācijas mehānismu kontrole – lai varētu sākt sava genoma replikāciju, kuras rezultātā no vienas oriģinālās RNS vai DNS molekulas rodas divas identiskas kopijas.
Šūnas stadija – vairošanās. Vīruss “pārprogrammē” saimniekorganismu un izmanto saimnieka resursus, lai iegūtu vairāk vīrusa daļiņu – vīrusa “programmas” produkciju. Kad vīruss ir radījis vidi, lai varētu sākt sevi kopēt, replikācija notiek ātri. Izveidojot miljoniem sava genoma kopijas un tās “iesaiņojot”, vīruss turpina inficēt jaunus saimniekus.
Šajā posmā saimniekšūnas uzņēmība un pielaidība nosaka infekcijas iznākumu.
Liela loma te ir iedzimtajai imūnsistēmai, jo viena no tās funkcijām vīrusu infekcijas laikā ir izraisīt iekaisuma reakciju un inficēto šūnu nāvi, lai samazinātu vīrusa replikāciju un novērstu tā izplatīšanos.
Toksīnu stadija – vīrusa izraisītais iekaisums.
Slimība rodas tikai tad, ja vīruss pietiekami savairojas, lai tieši bojātu būtiskās šūnas, šūnu gēnus vai netieši bojātu orgānu darbību saimnieka imūnās atbildes reakcijas rezultātā.
Tad organismā izdalās toksīni no inficētiem audiem, kā arī vīrusu un audu sabrukšanas produkti, radot smagu organisma intoksikāciju. Tās pazīmes ir paaugstināta temperatūra, drebuļi, galvassāpes, sāpes acu ābolos, kaulos, muskuļos u.tml.
Īsā atbilde ir:
vairumam visticamāk no vīrusa infekcijas neizdosies izbēgt, jo vidēji no vienas līdz trim saaukstēšanās reizēm gadā pieaugušajiem ir norma.
Savukārt pirmsskolas vecuma bērniem nav nekas neparasts biežas vīrusu saslimšanas – pat līdz vienai mēnesī. Tomēr cilvēki ir ļoti dažādi. Vieni jūtas kā slimi visu saaukstēšanās un gripas sezonu, kamēr citus tas, šķiet, vispār neskar. To var ietekmēt daudzi faktori, lūk, daži no svarīgākajiem.
Saskares līmenis ar vīrusiem. Cilvēkam, kurš nemēdz iet ārā un regulāri mazgā rokas, ir mazāka iespēja saslimt ar saaukstēšanos nekā kādam, kurš ir ļoti sabiedrisks vai kuram ir darbs, kurā bieži jāsazinās ar citiem cilvēkiem.
Vecums. Vecumam ir liela nozīme, runājot par saaukstēšanās biežumu. Vīrusu infekcijas risks pirmsskolas vecuma bērniem var ļoti atšķirties no tā, kam pakļauti skolēni un studenti, un viņu risks savukārt ļoti atšķiras no pieaugušajiem, kas strādā birojā. Ap 30 - 40 gadu vecumu cilvēki faktiski jau bijuši pakļauti daudziem saaukstēšanās vīrusiem, un viņiem ir zināma imunitāte pret tiem.
Bērnudārznieki ir pakļauti lielākajam riskam, jo viņi atrodas pārpildītā vietā ar daudziem citiem bērniem, un nevienam no viņiem nav ļoti labas higiēnas.
Arī mazu bērnu vecāki ir pakļauti visām slimībām, ko viņu bērni nes mājās.
Imūnā sistēma. Pēc pakļautības konkrētam patogēnam, individuālā imūnsistēma nosaka, vai cilvēks patiešām saslims. Imūnsistēma ir ārkārtīgi sarežģīta, un nelielas atšķirības, defekti un ģenētiskās īpatnības var ietekmēt to, vai cilvēks slimos un cik smaga būs slimības gaita.
Attiecībā uz vīrusu profilaksi veselības speciālistu vidū gan valda vienprātība – galvenais, samazināt saskari ar vīrusiem un to izplatīšanu: pēc iespējas bieži mazgāt rokas, valkāt sejas masku sabiedriskās vietās, ievērot sociālo distancēšanos, palikt mājās, kad esi saslimis, un, protams, stiprināt imūno sistēmu, piemēram, kustoties svaigā gaisā un nodrošinot organismu pietiekamā daudzumā ar pretiekaisuma un antioksidantu vielām.
Dažu elementu pierādītā pretvīrusu iedarbība un palīdzība imūnsistēmai krietni pārspēj citus zināmos, un to vidū ir: C un D vitamīns, kvercetīns, cinks un melatonīns.
Šie pieci uztura elementi spēj traucēt vīrusam iekļūt saimnieka šūnā un tur vairoties, kā arī palīdz izvadīt no ķermeņa vīrusa “sastrādātos” toksīnus, kas ir vainīgi mūsu sliktajā pašsajūtā slimojot.
Tāpēc lielāko ieguvumu sniegs no šiem elementiem kombinēts preparāts, kā piemēram, Latvijas farmācijas uzņēmuma Lotos Pharma produkts Imunosil Virufix. Šis kombinētais preparāts apvieno vajadzīgās aktīvās vielas pareizajā devā. Balstoties uz jaunākajiem zinātniskajiem sasniegumiem, maksimālā deva, kas sniegs maksimāli labvēlīgo efektu, ir: C vitamīns 1000mg, D vitamīns 4000IU, cinks 19,9mg, kvercetīns 500mg un melatonīns 1,95mg.
Vēl viena Imunosil Virufix priekšrocība – to var lietot gan profilaksei pret saslimšanu, gan slimības laikā, lai atvieglotu slimības gaitu un novērstu komplikācijas, gan pēcslimošanas periodā, lai palīdzētu drīzāk uzveikt sekas, tostarp atbrīvoties no toksīniem.
Uztura bagātinātājs. Uztura bagātinātājs neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu.
/nginx/o/2023/11/01/15692050t1h9971.png)