:format(webp)/nginx/o/2023/11/08/15706399t1h351e.png)
Rīgas centrs ir cīņu plosīts, kad 1919. gada oktobrī jauniņā Māra Antēna steidz mājup no smagas darba dienas Latviešu biedrības namā, kur iekārtots karavīru ēdināšanas punkts. Viens mirklis, un sākas apšaude. Viņa iemūk kādas mājas durvīs un nogaida, līdz gaiss ir tīrs, bet nākamajā dienā uzzina: tā nama vairs nav. Tur trāpījusi Pāvela Bermonta komandētās armijas bumba. Vai tas ir liktenis? – Antēna ieraksta savā dienasgrāmatā, kad beidzot ir tikusi nosacītā drošībā. Arī biedrības namu caururbusi granāta. Par laimi, neviens nav cietis, “tikai logi izbiruši”.
Šī ir tikai viena epizode no vēlākās aktrises Māras Antēnas (1899 – 1984) dienasgrāmatas, kas ir unikāla vēstures liecība un spilgts vēstījums par Bermontiādi sievietes acīm.
Antēnas sešas dienasgrāmatas par laiku no 1915. līdz 1949. gadam mūsdienās glabā Latvijas Valsts vēstures arhīvs, kam to pirms kāda laika nodeva sievietes radinieki. Viņas 1919. gada 11. novembra ieraksts dienasgrāmatā ir īpašu emociju pārbagāts un ierauj to dienu gaisotnē arī lasītāju. Todien viņa raksta, ka “jauniņās” karavīru ēdināšanas punktā raud, bet – nē, ne Māra.
Bermontiādes laikā no 1919. gada 8. oktobra līdz 3. decembrim liela daļa smagāko cīņu starp Latvijas armiju un Bermonta komandētās Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju risinās pašā Rīgas centrā. Tobrīd Mārai Antēnai, dzimtajā uzvārdā Aulai, ir vien 19 gadu. Tāpat kā daudzas citas Latvijas sievietes, viņa ir iesaistījusies brīvprātīgajā darbā Latvijas Sieviešu palīdzības korpusā, kur ik dienas gādā par siltu ēdienu karavīriem. Antēna ir aculieciniece uzbrukuma sākumam, viņa dokumentē pilsētā valdošo paniku un spēcīgo apšaudi, kad lādiņi krīt viņai pavisam tuvu.
Jauniete izmisumā raksta par daudzajiem kritušajiem un ievainotajiem, bet vienlaikus spītē pieredzētajām šausmām un visam pāri pauž savu nemitīgo cerību un ticību uzvarai.
8. oktobris, Māras Antēnas dienasgrāmata:
“Šodien šauj.. tā stipri šauj.. ar lielgabaliem.. aeroplāni lido.. Ak Dievs! Vai vācieši ienāks?! Tik ļoti negribas.. nebaidos, ka vietas nebūs, ka varbūt ar ēšanu ies slikti, bet ļoti žēl no sirds jaunos puikas.”