Daugavpils modīgais cars (27)

Taču patiesais dzīvesveida vēriens parādās, izpētot attēlus mēra un viņa sievas sociālo tīklu profilos, un savietojot tos ar viņu oficiālajiem ienākumiem.

Maijā Elksniņš smaida blakus tramvaju ceļu būvniekiem. Kamēr vīriem mugurā netīrs darba apģērbs, mēram dzeltens polo krekls (jauns maksā 700 eiro). Jūnijā viņš skrituļo krāsu skrējienā zīmola Rhude šortos, kuru cena ir 500 eiro. Ghetto games viņš jau ir citos šī zīmola šortos, kuru cena neatšķiras - tie paši 500. Bet ziemā no sala Elksniņu sargā 2500 eiro vērta Zegna jaka.

Luksusa zīmolus iecienījusi arī mēra sieva Jekaterina. Abi pirms sešiem gadiem apprecējās Komo ezera krastā Itālijā un šogad svin gadadienu, ko mēdz dēvēt par čuguna kāzām.

Tiesa, viņa dod priekšroku citiem metāliem.

Foto, kur Elksniņa sieva redzama kalnu fonā, iespaidīgākas par sniegotajām virsotnēm ir rotas uz viņas rokas. Tiffany, Cartier un Chopard zīmolu ražojumi šajā attēlā kopā ir vismaz 15 000 eiro vērti. Taču tas nav viss. Elksniņai plecā ir 900 eiro vērta Gucci soma, 4000 eiro maksā Dior veste un melnā Celine naģene vēl 400.

Stipri par maz

Mēra ienākumu deklarācijas rāda, ka kopš 2017. gada, kad viņš stājās Daugavpils mēra amatā, vidējie ienākumi mēnesī ir 1714 eiro pirms nodokļiem. Uzkrājumu Elksniņam nav - tāpat kā citu ienākumu.

Šogad mēra alga ir palielināta līdz 5915 eiro pirms nodokļiem, bet tas neattiecas uz periodu, par ko iesniegtas deklarācijas, no kurām izdarīti aprēķini.

No divu sievai piederošo uzņēmumu gada pārskatiem redzams, ka viens nav aktīvi strādājis nekad. Otra vidējā peļņa gadā pēdējos piecos gados ir ap 1500 eiro mēnesī.

Tas viņai netraucēja 2019. gadā par 50 000 eiro iegādāties 123 kvadrātmetru dzīvokli uz Daugavpils centrālās ielas. Tā pirkšanai nav ņemts hipotekārais kredīts. Vai viņai ir citi ienākumi bez biznesa, kura peļņa dzīvesveidu nesedz, nav zināms. Atbildēt uz jautājumiem Elksniņa atteicās, norādot, ka viņai kā privātpersonai nav tāda pienākuma.

Savukārt otrs ģimenes īpašums - vairāk nekā 8000 kvadrātmetru zemes gabals pie gleznainā Šūņu ezera, uz kura atrodas iespaidīga, bet aiz augsta žoga grūti ieraugāma villa ar dzelzs lauvām vārtu sardzē, sākotnēji piederējis Elksniņa sievastēvam. Šobrīd uz pusēm pieder mēra sievai un pensionētajai mātei. Pēdējā to 2021. gadā iegādājusies par 80 000 eiro - arī bez hipotēkas, liecina Zemesgrāmatas ieraksti.

Mediji jau pirms astoņiem gadiem vēstīja, kā Elksniņš izmanto radiniekus kā piesegu, piemēram, no tēva firmas uz neticami izdevīgiem nosacījumiem nomājot tobrīd pāris gadu vecu “Range Rover” džipu.

Piedāvā apenes, nevis atbildes

Pats mērs intervijā uz Re:Baltica jautājumiem par ienākumu izcelsmi un dzīvesveida neatbilstību pēc būtības atbildēt atteicās.

“Nekomentēšu, tāpēc, ka viss, kas ir attiecībā uz manu publisko jomu, ir manā valsts amatpersonas deklarācijā. Tā ir viena lieta. Otra lieta - vērtējumu attiecībā uz manu finansiālo stāvokli atbilstību var sniegt VID. Gan par manu, gan par manu ģimenes locekļu, kuri ir pietiekami nodrošināti,” viņš teica. “Tas ir maksimums, ko es varu jums pateikt. Bet trešā lieta - es varu, ja jūs gribat, novilkt bikses un parādīt jums savas apenes.”

Visu intervijas daļu skatieties zemāk.

Elksniņš atkārto paņēmienu, ko iepriekš pēc identiskiem jautājumiem par ienākumu neatbilstību dzīvesveidam, kas raisa aizdomas par to legalitāti, izmantoja toreiz vēl politiķis Aldis Gobzems. Lai gan neviens viņiem par apakšveļu neprasa, ar šādu atbildi politiķi cenšas trivializēt problēmu un žurnālistus.

Saimnieks vai cars?

Daugavpils mērs sociālajos tīklos sevi sauc par saimnieku. Viņš var tā uzvesties, jo pašvaldībā kopš pēdējām vēlēšanām opozīcijas vairs faktiski nav. Neatkarīgu mediju, ja neskaita mazo Chayka.lv, arī.

Elksniņš sevi otrajā Latvijas lielākajā pilsētā pozicionē kā stabilitāti pēc pilsētu nomocījušām vadības maiņām. Kopš 2017. gada, kad toreizējo Saskaņas Saeimas deputātu pirmo reizi ievēlēja par Daugavpils mēru, pilsētas vadība ir mainījusies četras reizes.

Taču pēc pēdējām vēlēšanām 2021. gadā, kad viņa vadībā Saskaņas saraksts ieguva 7 no 15 balsīm, pašvaldībā zelta balsi nodrošina no Latvijas Krievu savienības ievēlētais Aleksejs Vasiļjevs. Viņš tagad ir vicemērs, bet kādreizējiem opozicionāriem iedoti amati komiteju vadībā.

“Funkcionējošas opozīcijas kopš vēlēšanām, kad saslēdzās kopā ar LKS, nav,” uzskata Daugavpils universitātes lektors Dmitrijs Oļehnovičs. “Jāatceras, ka viņi [Saskaņa un LKS - red.] bija, maigi sakot, ienaidnieki.” Oļehnovičs uzsver, ka līdz tam vismaz bija mēģinājumi veidot opozīciju, bet tagad nav nekā. Situāciju šā brīža domē viņš sauc par “maigo autoritārismu” - Elksniņš kontrolē visu un visus. “Opozīcija ir klusā pozīcija. (..) Es neesmu Elksniņa advokāts, ne tuvu, bet viņš ir sava darba meistars, viņam iebilst ir grūti,” uzskata lektors.

Citās domās ir no Daugavpils novada partijas ievēlētais Pēteris Dzalbe. “Šobrīd es sevi un partijas biedru Ivaru Šķincu uzskatu par konstruktīvu opozīciju”. Viņi gan neesot destruktīva opozīcija, kas “skrien ar plakātiem”. Tas, ka ar pozīciju izdodas sastrādāties, nenozīmējot, ka opozīcija neeksistē. Savukārt, jautāts, vai dome ir prokremliska, Dzalbe norāda, ka “Daugavpils dome nevar būt prokremliska, jo tā atrodas Latvijas Republikā”. Deputāts gan uzsver, ka viena šāda problēma ir - priekšsēdētāja vietnieks Vasiļjevs. “Viņš pārstāv Latvijas krievu savienību un cenšas parādīt, ka Daugavpilij vairāk jāskatās citos virzienos, ne eiropeiski valstiskos. Katru reizi paceļu jautājumu, ka šis cilvēks ieņem neatbilstošu amatu, bet, ja domes priekšsēdētājam patīk, tur neko nevar darīt”. Līdzīgi esot arī ar no Saskaņas ievēlēto Mihailu Lavrenovu, kurš “uzskata, ka Krievija politika ir labāka par Latvijas un grib iet tajā virzienā”.

Elksniņš situāciju pašvaldībā sauc par komandas darbu, kurā katrs, neatkarīgi no politiskās piederības, var realizēt labas ieceres. “Daugavpils ir veiksmes stāsts attiecībā uz to, ka daudznacionālajā, daudzreliģiskajā ziņā ir iespējams veidot vienotu, spēcīgu komandu. Politikā visi pieraduši draudzēties pret kādu. Man tā draudzība patīk par pilsētu,” viņš saka.

Krievijas propaganda ir ok

Taču “draudzība” nozīmē, ka viņš nereaģē, kad viņa koalīcijas partneri izplata Krievijas propagandas vēstījumus (sīkāk lasiet šeit) vai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā atbalstījuši agresoru (piemērs - šeit). No Elksniņa skatu punkta - kamēr valsts drošības iestādes kaut ko neatzīst par kriminālu, tas nav sodāms un viņam par to nav jāinteresējas.

“Atkārtošos - es nelasu, nelasīšu un arī negribu lasīt, ko viens vai otrs politiskais darbonis dara sociālajos tīklos, Kā domes priekšsēdētājs es vērtēju noteiktos gadījumos, kā to nosaka likums,” viņš saka. “Deputāti (..) ir sabiedrības spogulis. Tāpēc deputātam, kad viņš kaut ko dara savā privātajā laikā un kas nav saistīts ar viņa pienākumu izpildi, es noteikti nebūšu cenzors, kas ar to nodarbosies.”

Pat tad, kad par kādu interesējas drošības iestādes, mēru tas sevišķi nesatrauc. Ilgus gadus Daugavpils domē strādāja Krievijas pilsonis Teodors Bikovskis (savulaik vadīja Jaunatnes departamentu, pēc tam līdz 2023. gadam projektu eksperts Attīstības departamentā). Viņš tagad dzīvo Pleskavā. Bikovskim ne vien anulēta uzturēšanās atļauja Latvijā, bet arī, pamatojoties uz Valsts drošības dienesta atzinumu, aizliegts iebraukt valstī kā personai, kas rada draudus valsts drošībai.

Elksniņš Re:Baltica skaidroja, ka pašvaldības struktūrās strādā 4000 cilvēku un drošības dienests viņu kā pašvaldības vadītāju par Bikovski neesot informējis.

Mēra un Saskaņas ceļi šķīrās pēc tam, kad viņš Delfi TV raidījumā norādīja, ka “Krima ir Krievijas federācijas sastāvā”, bet par tās iekļaušanas likumību varētu diskutēt pēc “dziļākas analīzes” (vēlāk preses konferencē viņš skaidrojās, ka Krimā faktiski darbojas Krievijas likumi, bet no starptautisko attiecību viedokļa viltus referendums par teritorijas pievienošanu Krievijai tomēr esot atzīstams par nenotikušu). Kad viens no Saskaņas līderiem, Jānis Urbanovičs, aicināja viņu pārdomāt, vai Krievijas agresijas tiešam vai netiešam attaisnotājam ir vieta partijā, Elksniņš, visi saraksta deputāti un liela daļa Daugavpils nodaļas, partiju pameta.

Labais cars, sliktā valsts

Kopš tā laika Elksniņa darbības modelis ir labais cars Daugavpilī, kuram sliktā Rīga - jeb valsts - uzspiež neatbalstāmus lēmumus.

Tā Daugavpils dome līdz pēdējam vilcinājās nojaukt padomju pieminekļus, ko prasīja likums. Pašvaldība nebija mierā ne ar to, ka tai jāmaksā par nojaukšanu, ne ar motivāciju, kāpēc tas jādara.

“Daugavpilī nav padomju režīmu SLAVINOŠU pieminekļu, bet ir pieminekļi un piemiņas objekti par godu Otrā pasaules kara laikā bojāgājušajiem karavīriem, kuri atbrīvoja pasauli no nacisma,” komentējot lēmumu vērsties Satversmes tiesā, savā Facebook kontā rakstīja Elksniņš. Balsojumā par šo lēmumu atturējās tikai viens domes deputāts.

Līdzīgs scenārijs atkārtojās pēc Saeimas lēmuma pieprasīt Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem nokārtot noteikta līmeņa valodas eksāmenu vai zaudēt tiesības dzīvot Latvijā.

Ja neskaita Rīgu, Daugavpilī viņu ir visvairāk. Re:Baltica mobilajā redakcijā vasarā tā bija viena no galvenajām problēmām, ar kuru vērsās iedzīvotāji. Grūti iemācīties, bezmaksas kursu nav, no pensijas jāatlicina 300 - 400 eiro par kursiem, kuros, visticamāk, būs jāiet vairākkārt.

Tikmēr Daugavpils dome, labi apzinādamās problēmu, bezmaksas valodas kursiem piešķīra aptuveni tikpat cik iepriekš - 30 000 eiro gadā. Prioritāte ir pilsonības pretendentiem, vecākiem, kuru bērni sākuši mācīties valsts valodā un reemigrantiem, nevis Krievijas pensionāriem, kurus situācija nervozē visvairāk. Kad Re:Baltica vaicāja uz telti viesos atnākušajam Elksniņam, kāpēc viņš nerūpējas par šiem saviem iedzīvotājiem, mērs atbildēja, ka tas nav pašvaldības pienākums - ja valsts pieņem “stulbu lēmumu”, tad lai valsts par to maksā. Mērijai liekas naudas nav.

Un lielākajai daļai pilsētnieku tāds mērs acīmredzami patīk, ko Re:Baltica uz mobilo redakciju nāca stāstīt arī iedzīvotāji (vairums vienā dienā, taču nav iespējams droši apgalvot, ka tas bija speciāli organizēts).

Lietas kārto čurājot

Kas notiek, ja mēram iebilst, uz savas ādas pārbaudīja Latvijas atlētisma un kultūrisma federācijas prezidents Oļegs Burinskis (viņš arī neveiksmīgi konkurēja domes vēlēšanās).

Kopš 90. gadu sākuma Burinskis pilsētai piederošā Vienības nama pagrabā bija iekārtojis sporta zāli. Ar mēru bijuši draudzīgi, viesojies viņa mājās, abi ar sievu nākuši klubā trenēties.

“Pirms tam mums attiecības bija tādas - es vienmēr biju proeiropeisks, viņš vienmēr prokrievisks, bet mēs kaut kā varējām normāli runāties par lietu, nekā īpaša nebija. Pēc tam, kad viņš kļuva par mēru, mums bija tāda džentelmeņu vienošanās - davai, Andrej, es politikā nelienu, tu nelien manās lietās,” stāsta Burinskis (Elksniņa versija ir cita - Burinskis draudzējoties ar viņa sievas tēvu, viņam pašam un sportistam nekādu attiecību neesot, pazīstot tikai kā politisku darboni, par treniņiem viņa zālē no atbildes izvairās).

Burinskis apgalvo, ka par īri maksāja 3000 - 4000 eiro mēnesī. Īres līgumu pašvaldība bez ierunām katru gadu pagarināja.

Līdz Krievija iebruka Ukrainā.

“Sākās karš, viņa vietnieks Vasiļjevs Facebook raksta - mēs par karu, mēs par Putinu, Putins ir malacis, visu pareizi dara. Es uzrakstīju postu - Vasiļjev, tu ko, nojūdzies esi, kaut kādus fašistu tekstus esi atlaidis? Un viņš tad nodomā - ak, tu manu vietnieku aiztiec? Nu, tad mēs tevi…” atstāsta Burinskis. “Sākumā viņš man to mīzoni atsūtīja. Viņa labā roka partijā, atnāca līdz durvīm, stāv un mīž. Ne pārnestā nozīmē, tiešā. Sākās tāda kā vajāšana.”

Runa ir par Saskaņas deputāta kandidātu un pašvaldības uzņēmuma darbinieku Konstantīnu Astašonoku, kurš sociālajos tīklos ievietoja foto, kurā kāds čurā pie sporta kluba ieejas.

Kad notikušo atspoguļoja mediji, Astašonoks ne vien noliedza, ka foto redzams viņš, bet sākotnēji pat centās ieskaidrot, ka tas nav publicēts no viņa profila. Un vispār tas nemaz neesot Vienības nams, bildi viņš it kā esot atradis internetā. Līdzīgi viņš apgalvo arī tagad, lai gan atbild tikai uz īsziņām, ne zvaniem.

“Ko mēs komentēsim? Katru čurājošo muļķi? Es noteikti zinu, ka Astašonoks tas nav,” tā par notikušo toreiz teica Elksniņš. Pēc Burinska teiktā, kad viņš prasījis mēram, kas par lietu, tas atbildējis, ka abi esot vainīgi. “Tieši kā ar ukraiņiem tur - viņi visi paši vainīgi, ka viņus tā nomočījuši. Tieši tāda pati situācija. Un sākās.”

Nākamais solis bija daudz skarbāks. Pašvaldība pēc 25 gadu darbošanās negaidīti nolēma nepagarināt kluba īres līgumu, lai gan parādu nebija. “Līdz pēdējam neticēju, ka izdarīs. Domāju, vienkārši biedē - kā vienmēr. Pilsēta taču zaudē naudu, stabils īrnieks, strādāju no pagājušā gadsimta, maksāju lielas naudas, večiņas ES projektā pie mums vingro,” saka Burinskis.

Elksniņš Re:Baltica teica, ka izpilddirektora lēmums līgumu nepagarināt esot bijis pareizs - klubam ne tikai iepriekš nolaidīgi neesot pārskatīta īres maksa, bet arī “latviskuma citadelē” neesot jāatrodas vietai, par kuras sanitārajiem apstākļiem dome saņem sūdzības un kura esamība pasliktina nama tehnisko stāvokli.

Oficiāli kā līguma nepagarināšanas iemesls tika piesaukts fakts, ka telpas vajadzīgas Vienības namam - šobrīd galvenajai pilsētas kultūras iestādei. Tad garderobei, tad kafetērijai, tad mazajai zālei.

Taču realitātē deviņus mēnešus pēc tam, kad klubam pieprasīja izvākties, telpas ir tukšas un tajās nekas nenotiek, oktobrī pārliecinājās Re:Baltica. Pat darba laika plāksne pie durvīm nav novākta.

Oficiālais skaidrojums - notiekot iepirkuma procedūra, kurā starp diviem risinājumiem izvēlēsies, kas tur būs. Taču, tā kā valsts nākamgad pašvaldībām lielāku dotāciju nesola, visām vēlmēm domei naudas nepietiks. Tā kā neviens nevar pateikt, kad tukšajās telpās varētu sākties remonts un parādīties kas jauns.

“Es uzskatu, ka Elksniņš apzināti nodarīja zaudējumus pilsētai, pilsēta vairs nesaņēma īres maksājumus un aizgāja mīnusos, un ar večiņām tik cūciski izdarījās - hop, izsvieda, lai atriebtos personīgi man par manu pozīciju Ukrainas jautājumā,” rezumē Burinskis.

Elksniņš to sauc par “izgāzušamies politikas darboņa sazvērestības teorijām.”

Atlaist nedrīkst atstāt

Gan pieminekļu jautājums, gan citi pamudinājuši vairākus aktīvus Daugavpils iedzīvotājus lūgt atlaist domi. Agrākais domes deputāts, Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks, kurš pēdējās parlamenta vēlēšanās neveiksmīgi startēja no Nacionālās apvienības saraksta, uz mobilo redakciju atnesa veselu iesniegumu mapi.

Viņš ar domubiedriem regulāri sūta vēstules prezidentam un Saeimai, vēršot uzmanību uz, viņuprāt, pretvalstiskām norisēm pašvaldībā, piemēram, aizliegumu pašvaldības iestādēm pacelt Ukrainas karogus (šobrīd gan Daugavpilī vairāki ir redzami - red.), pārsaukt padomju režīma ielas vai nojaukt to slavinošus pieminekļus. Izteikti tās esot tapušas redzamas, sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, apgalvo autori. “Elksniņa elektorāts sociālajos tīklos aicina izveidot Daugavpils Tautas republiku un mēru tajā iecelt par prezidentu. (..) Gan Elksniņa, gan citu deputātu izteikumi šķeļ daugavpiliešus un rada sajūtu, ka Krievijas atnākšana tur ir iespējama un vēlama.” Broks uzskata, ka dome steidzami jāatlaiž, jo tikai tā var glābt situāciju.

Tikmēr Elksniņš, kas pēc Saskaņas pamešanas solīja dibināt jaunu partiju, ar to nesteidzas. Ideoloģiski būšot centriska un uz vienotu politisko nāciju vērsta, bet, kad - nezinot, domē darba daudz. No agrākā domubiedra, uz bankrota robežas esošās kaimiņu pilsētas Rēzeknes nupat atstādinātā mēra Aleksandra Bartaševiča gan Elksniņš ir sācis norobežoties. Viņš nekad neesot sacījis, ka dibinās partiju kopā - to esot teicis Bartaševičs.

Pesimistisks par domes atlaišanas perspektīvām ir Daugavpils lektors Oļehnovičs. “Atlaist par ko?” viņš jautā. Lai gan norises domē var vērtēt dažādi, Elksniņš esot pietiekami meistarīgs, lai visu darītu likumu ietvaros. “Turklāt, ko likt vietā? Es neredzu nevienu līderi, kurš varētu ap sevi pulcēt cilvēkus. (..) Elksniņš prot piebarot konkurentus un padarīt viņus par saviem sabiedrotajiem.” Jautāts, kam jānotiek, lai pilsētā notiktu pārmaiņas, Oļehnovičs pēc ilgākas pauzes nosaka: “Būšu godīgs - es nezinu.”